Brīdinu - sākums būs bišķīt ēmucīgs. Man jāpasūdzas. :D
Šonedēļ teorētiski vajadzēja sākties valodu kursiem, kas īstenībā jau tā ir daudz vēlāk nekā tam vajadzētu būt, jo ir pagājuši jau gandrīz 2 mēneši. Bet nē. Levents šodien paziņo, ka tomēr nekas vēl nesāksies, jo redz vienā kursā neesot vairs pieejamas brīvas vietas un otrā atkal neesot pietiekami daudz cilvēku grupas nokomplektēšanai. Bet es tiešām nesaprotu, viņi taču zināja, ka mēs te būsim vismaz 3 mēnešus iepriekš, kāda velna pēc viņiem ir tik grūti kādreiz kaut ko izdarīt laikā. Tas pats arī ar uzturēšanās atļauju. Jau kopš sava Grieķijas ceļojuma regulāri terorizēju viņus ar jautājumu vai viņi pieteicās uz ko visu laiku bija atbilde, ka rīt, rīt iesim uz policijas ofisu un visu nokārtosim. Beigu beigās sapratu, ka nebūs nekāda aršana ar viņiem. Paprasīju savam azerbaidžāniešu draugam, kurš man patieca, ka tas viss ir ļoti vienkārši un vnk ir jāpiesakās online un tad jāgaida savs appointmens. Un man MAN tas bija jāskaidro saviem koordinatoriem. Man tiešām brīžiem nenormāli kaitina tas, ka viņi svarīgas lietas nevar izdarīt laikā. Jo, jā viņi ir ūberjauki un rūpējas par mums (vairāk vai mazāk - projekta sākumā vairāk), bet kad jānonāk pie kaut kādu dokumentu kārtošanas vai datumu ievērošanas tad viņi uzvedās kā 5 gadīgi bērni. Tiešām dusmas.
Un vēl. Mana dāniete ar ko strādāju Pink house. Nu man nekad nav bijis tas labākais iespaids par zviedriem, bet izrādās, ka dāņi ne par matu neatšķiras. Nu viņa vnk ir lēnākais un neapķērīgākais cilvēks uz pasaules! Man ir TIK grūti strādāt ar viņu kopā. Pirmkārt, viņa vienmēr, VIENMĒR kavē..un kavē stundām. Un tad ierodas un vispār neatvainojas un uzvedās tā it kā nekas nebūtu noticis un viņa būtu ieradusies laikā. Viņa pilnīgi dzīvo kkādā savā čillīgajā ziemeļu pasaulē. Un viņa nekad nedzird kas notiek apkārt. Mēs varam visu dienu par kko runāt, taču nākamajā dienā viņa uzvedās tā it kā neko par to nebūtu dzirdējusi. Un atkal. Viņa tik tiešām ir ļoti jauks cilvēks utt., bet strādāt kopā ir neiespējami. Man jau tā nepatīk strādāt komandās (tikai ar ĻOOTI retiem izņēmumiem), būt atkarīgai no citiem cilvēkiem un GAIDĪT, bet ja vēl plusā nāk kultūras atšķirības, tad ir reāli grūti. Challenge 4 me.
Labā ziņa - Ance, Rūdis, Kāmis, Signe un Lelde un ANTILS ir nopirkuši lētās biļetes un lidos uz Stambulu 18. novembrī. Es nevaru izteikt, cik milzīgs prieks man ir!! Īīī :))