ceturtdiena, 2010. gada 28. oktobris

Kiss the rain whenever you need me

Neskatoties uz to, ka nu jau otro diennakti tik tiešām lietus "gāž kā ar spaiņiem" vakardienas vakars un šodiena bija perfekta. 
Šodien bija izdevība satikt Leventu un uzdos viņam visus miljons jautājumus, kas man bija sakrājušies. Tātad, ja viss būs kartībā nākamnedēļ piesakāmies manai residence permit, 2dien sākas valodu kursi un arī BEIDZOT, BEIDZOT es satikšu arī savu mentoru. Pavadījām laiku kopā ar Angeles un viņas mentoru. Bija forši parunāt pārmaiņas pēc ar turku sievieti - uzzināt ko viņas domā par ārzemnicēm ko redz uz ielas utt. Vēl es ļoti, ļoti gribētu satikt kādu musulmaņu sievieti un iepazīti tuvāk.  Ēdām kokorec, kas principā ir ceptas jēra zarnas vai kkas tāds. Bija labi pamēģināt, bet es tomēr dodu priekšroku kebabiem vai doneriem.  Pie maniem šīs dienas veikumiem var ieskaitīt arī webkameras iegādāšanos, tā kā ļoti priecāšos sazvanīties ar jums skype. :)

otrdiena, 2010. gada 26. oktobris

Neesmu sen neko rakstījusi. Pēdējās dienās tāds neliels gruzons. Grūti saprast. Bet laikam saistās ar Ģirta vārdiem, ka, lai kur arī dotos no sevis neaizbēgsi. Bailes par to, ko darīšu pēc tam. Un no tā CIK ļoti negribās būt atpakaļ tajā punktā, kur biju šajā pavasarī/vasarā. Laikam jātiek beidzot galā ar sevi. Esmu ceļā.
Vēl joprojām in love with Istanbul.

Mans šīs dienas veikums

svētdiena, 2010. gada 24. oktobris

7diena

Pamodos un sapratu, ka ārā ir brīnišķīgs laiks, un mājās palikt negribu. Atradu kompāniju un devāmies uz kalnu Stambulas Āzijas daļā no kura paveras lielisks skats uz Stambulu. 
Kumpir -krāsnī cepts milzīgs kartupelis pildīts ar visādiem salātiem, olīvēm utt..ņammīgi
Pēc pāris h jau strauji paliek tumšs. Var just Ekvatora tuvumu.

trešdiena, 2010. gada 20. oktobris

We are young, we are here! So lets make the deal and try to forget our fear!

Čaauuu! Kā iet?
Vakar runājos ar Līnu, un viņa teica, ka baigi labi, ka ir tāds blogs, jo viņa tagad zina kā man iet. Bet problēma ir tāda, ka es nezinu kā iet jums. Rakstiet!!
Diezgan labs laiks jau pagājis kopš esmu šeit, bet vēl joprojām neesmu īsti iemācījusies kā apieties ar turku vīriešiem. Ja godīgi es pat nezinu vai to var iemācīties. Situācija tāda. Vakar braucu pēc darba autobusā un blakus apsēžas vīrietis. Drīzāk jaunietis. Un sāk runāties ar mani. Man tajā brīdī galīgi nebija garastāvoklis runāties ar kādu, tā kā atbildēju tikai uz viņa jautājumiem cik atturīgi vien iespējams. Tā kā man nepaveicās un bija sastrēgums kā tas Stambulā ir vienmēr, tad saruna nonāca līdz tam vai man ir facebook profils. Es, protams, teicu, ka nē (kuram cilvēkam gan nav facebook profils? :D). Beidzot nonācu līdz savai pieturai, kur viņš prasīja vai pastāv iespēja, ka mēs varētu satikties vēlreiz un es kko attaisnojos, ka esmu pārāk aizņemta (ak, es aizņemtā :D). Tiku ārā no autobusa ar reālu vainas apziņu, ka esmu melojusi cilvēkam, bet nu labi. Atnāku mājās ieeju facebook un, skat, kurš mani aicina draudzēties? Tas čalis, kā izrādās Ibrahins (es pat viņam nepaprasīju vārdu). Man jau nekas, esmu pieradusi noignorēt tos miljons turku aicinājumus facebook. Pēc mirkļa man skype raksta Lendra un prasa vai es pazīstot Ibrahinu, jo viņš viņu aicinot draudzēties un saka, ka es esot viņa draudzene. Es izstāstu viņai situāciju, bet tā uz manīm dusmojās, kāpēc es visiem stāstot apkārt kas es esmu. Bet es šoreiz tiešām gandrīz NEKO neteicu. Un es jau tā meloju un jutos slikti par to. Es taču nevaru vienkārši ignorēt cilvēku un neatbildēt uz viņa jautājumiem. Vēl pie tam ņemot vērā, ka tas ir pavisam nevainīgs universitātes students, kuram vienkārāsi trūkst meitenes. Pēc mirkļa to pašu man raksta Angeles. Es tiešām sajutos ļoti slikti un es nezinu, ko darīt. Man nav nekādu iebildumu, ja viņi raksta man, bet negribas, lai viņi traucē manas paziņas un līdz ar to liek viņiem dusmoties uz manīm!!!
Beidzot sācies vairāk darba. Visas nākamās nedēļas nogales būs jāstrādā. Nu cik nu jāstrādā, bet būs visādi pasākumi iekš Pink house. Mēs ar Katrīnu organizēsim angļu val. nodarbības un angļu valodas diskusiju klubu tiem, kas jau zin angļu val., bet vnk vēlas to uzlabot. Šajā un nākamjā nedēļas nogalē ir pasākumi, festivāli invalīdiem, kur mēs arī piedalīsiems un organizēsim kko. Un novembrī mēs organizējam Haloween workšopu un pasākumu. Man prieks, ka beidzot ir vairāk ko darīt. Uzreiz arī ballēties patīkamāk. :)
Vakar uztaisīju 1. plakātu mūsu English speaking club. Visiem ļoti patika.

pirmdiena, 2010. gada 18. oktobris

svētdiena, 2010. gada 17. oktobris

Piedalījos starpkontinentālajā Stambulas Eirāzijas maratonā, kura laikā tika šķērsots Bosfora tilts no Āzijas uz Eiropu. Bija visādas distances un varēja gan skriet, gan arī vienkārši iet un mēs, protams, gājām. Bija forši, jo tāda iespēja šķērsot tiltu ar kājām parasti te nav. Un vnk nenromāli daduz cilvēku. Šoreiz tiešām varēja redzēt, ka Stambulā dzīvo 16 milj iedz.
Pēdējā nedēļā daudzi, ko satiku on-arrival apmācībās Antālijā viesojās Stambulā, līdz ar to pavadīju daudz laika ar viņiem. Kā pienāca 5diena, tā saņēmu miljons uzaicinājumus doties kaut kur ballēties. Sākumā bijām mājas ballītē ar spāņu žurnālistiem. tad satiku Kaanu, kurš bija diezgan iereibis, es pilnībā nesapratu nevienu vārdu, ko viņš saka. Un viņš veda mūs uz viņaprāt amazing vietu, kas bija klubs ar ripinieku mūziku un man tajā brīdī pilnībā neko tādu negribējās. Zvanīja Joanda, kuru es biju apsolījusi hostot savā dzīvoklī, tā kā man bija lielisks attaisnojums aizlaisties. Beigu beigās satiku Ozan, kura Erasmus draugi no Itālijas bija ieradušies Stambulā un tad nu viņi gāja tūrē pa Stmabulas klubiem. Viņi visi bija bijuši Erasmus Rīgā un tad bija ļoti priecīgi satikt mani un atcerēties savu lielisko Erasmus pusgadu.
Pēdējās dienas bija nebeidzamais lietus, bet šodien pēkšņi ir ļoti silts un saulains. :) 

trešdiena, 2010. gada 13. oktobris

man ir biļete uz brīnumzemes teiksmainākām dzīlēm..

Vakar biju Pink house, kur pēc ilgiem laikiem satiku Volkanu. Runājām viskko un sapratām, ka pagājis tieši mēnesis, kopš ierados. Kā rezultātā iedomājāmies paskatīties, cik dienas tad īsti es te varu atrasties ar vīzu, ko dabūju lidostā un izrādās - 30. Un vakar bija tieši 30. diena. Levents ar Volkanu bija aizmirsuši laicīgi pieteikties uzturēšanās atļaujai. Zvanījām visādiem kontaktiem un beigās nonācām pie tā, ka vienīgais risinājums ir doties uz Grieķijas robežu, kas ir ES, līdz ar to es it kā izbraucu no TR un atgriežos atpakaļ un dabūju jaunu zīmogu pasē. Tas viss notika pa nakti, jo mēs pārāk vēlu sapratām, ka tas tiešām ir jādara. Bet nu beigu beigās bija piedzīvojums. Tā kā Volkans nevarēja nākt ar manīm, jo viņam vajag vīzu, tad devos no TR robežas uz GR pa kkādu mistisku tumšu ceļu, kur bija protams apsargi ar ieročiem, suņi utt. Drošvien nav drošākas vietas kur atrasties, kā valstu robežas, bet nu bija nedaudz bailīgi. :D Beigu beigās dabūju zīmogus, ko man vajadzēja. Paspēju tax-free veikalā nopirkt lētu grieķu vīnu un devos atpakaļ uz TR robežu. :D Paēdām, tad Volkans izdomāja, ka viņa ir reāli nguris un ka viņam vajagot pagulēt stundiņu. Ok, Pamodos un bija jau 5 no rīta, kas noteikti bija vairāk kā stundiņa. Tad nu devāmies atpakļa uz Stambulu, kur mājās biju 7 no rīta.
Tagad vis kārtībā, atkal varu legāli atrasties Turcijā. :)

pirmdiena, 2010. gada 11. oktobris

Antālija. Kur ir fckn jūra? Un Tonuss style.

Tātad pagājušo nedēļu pavadīju Antālijā. 5dienas on-arrival apmācībās, kuru laikā dzīvojām, ēdām, peldējāmies, sauļojāmies, ballējāmies un mācījāmies (??) 5zvaigžņu viesnīcā. Atlikušās 2 apskatot ievērojamas vietas Antālijā un tās apkārtnē, un paliekot pie mūsu EVS koordinatora draugiem. 
Protams, 5zvaigžņu viesnīca bija kkas amazing. Pirmo reizi palikos vietā ar 4 baseiniem, pludmali, spa utt. katru vakaru mums bija disco, kas ieguva nosaukumu "krievu disko", jo apmēram 90% viesnīcas klientu bija krievu tautības. Un tas bija vnk ārprāts. Sapratu, ka šeit dzīvojot jau biju aizmirsusi, kas ir Touss. Un jā, tonuss, bija tieši tas, kas tur darījās katru nakti. Pilnīga bezgaumība. Mūzika - kolumbija pikčers un novaja volna, meitenes vnk hmm.. neizteikšos. Katrā gadījumā viņas darīja visu, lai pievērstu sev uzmanību, bet tajā pasšā laikā mēs ar Gunu vnk dejojām un mums visapkārt bija puiši, un reāli bija jau par daudz, jo mūsu treneriem nācās mūs glābt no pārlielu lielās uzmanības :D Un jā - Guna. Mums bija lieliskā komanda 5 dienas. Lai gan es parasti tādos starptautiskos pasākumos cenšos iepazīties ar cittautiešiem utt, tad šoreiz es biju TIK laimīga beidzot satikt latviešus ar kopīgu valodu, interesēm utt. Kā teiktu Guna biju sunshine. 
Pašas apmācības gan nu tā. Principā viss tas pats, kas pirmsaizbraukšanas apmācībās LV tikai vēl mazāk. Ja pirmsizbraukšanas apmācībās man bija interesanti, jo tas viss man bija jauns, tad šeit neko jaunu neieguvu. Protams, tie, kam projektos ir kkādas problēmas bija priecīgi beidzot dalīties utt, bet, manuprāt, tas bija par daudz. Vismaz es personīgi esmu laikam pārāk egoistiska un man īpaši neinteresē citu problēmas, jo īpaši, ja ņem vērā, ka daļa tāpat vnk ir čīkstuļi, kas neapmierināti ar dzīvi. Man viss ir kārtībā (un tiešām man ir reāli paveicies ar projektu), protams, Stambulā ir grūtāk iztikt ar to naudu, ko mums piešķir, nekā citās mazākās pilsētās, bet  var jau atrast variantus. :)
Lūk tā. Lieliski pavadīta saulaina nedēļa Antālijā, taču katru reizi, kad atgriežos no citas pilsētas Stambulā saprotu, ka tomēr Stambula ir vislabākā un īstā priekš manīm. Es te jūtos vislabāk. :)

svētdiena, 2010. gada 3. oktobris

:))

Leandras pirmā diena. 

Skats no mana balkona naktī.

Skats no mana slavenā balkona.

Levents ar draugiem. Neatceros, ka pati sev būtu pirkusi dzērienu vakar.

Ir man šķiet jau 5 no rīta. Te jau viņi taisīja ciet.

Skats no vienas no terasēm.
Terase.
Tieši pirms trīs nedēļām ap šo laiku ierados Stambulā. Laiks te skrien TIK nenormāli ātri. Es iedomājos, ja man būtu tikai pus gads (iepriekšējie EVS projekti šeit bija uz 6 mēnešiem), tad tas nebūtu nekas, tā kā esmu vismaz priecīga par to, ka mans projekts ilgst gandrīz gadu. Es jau automātiski visiem, kas prasa, cik ilgi būšu Stambulā atbildu, ka 11 mēnešus, bet tagad jau tie ir tikai 10 mēneši un man te ir vēl tik daudz ko redzēt, darīt un mācīties, ka man pilnīgi bail, ka visu nepaspēšu.

Piektdienas vakaram man bija plāns doties ballēties kopā ar puišiem no Couchsurfing, bet kad biju jau gatava doties ārā no mājas, man zvanīja Levents un teica, ka Leandra (EVS meitene no Itālijas) ielido 2.30. naktī un, tā kā viņai nav vēl atrasts dzīvoklis, tad viņa varot palikt pie manīm pirmās dienas. Tā beigu beigās atteicu CS puišiem un biju kopā ar Leventu un Emrah (TOG field department vadītāju), lai varētu vēlāk doties pakaļ Leandrai. Emrah mūs aizveda uz dievīgu vietu netālu no Galatla torņa. Tur kādreiz esot bijis cietums un tagad tur ir restorāns ar dzīvo mūziku un lielisku atmosfēru. Man ļoti patika.

Tātad Leandra ieradās 5dienas naktī. Un viņa ir riktīga forša. Es jau biju gaidījusi, ka noteikti viņa būs īstā, kas man varētu būt labāka draudzene no EVS meitenēm. Domāju, ka tā arī būs. Vakar svinējām viņas ierašanos. Bijām Taksim līdz 6iem rītā un tad kopīgi devāmies mājās. Šodien Levents uzaicināja uz brokastīm Bosfora krastā. Tā kā pamodāmies tikai ap 14iem pēc vakardienas ballītes, tad brokastis mums bija tikai 16os, bet vieta tiešām lieliska. Īstenībā pat ļoti netālu no manām mājām.

Rīt lidojam uz Antāliju uz on-arrival apmācībām, kur paliksim līdz 7dienai. Dzīvosim 5zvaigžņu viesnīcā ar baseinu un spa - http://www.clubhotelsera.com.tr/main.html 


Bučas!!