sestdiena, 2011. gada 12. novembris

Life-changing experience.

Taisnība vien ir visiem tiem, kas apgalvo, ka EVS ir Life-changing experience. Nu jau vairāk kā 2 mēneši pagājuši, kopš pametu savu mīlestību - Stambulu, taču joprojām neesmu tikusi tam pāri. Teorētiski viss ir lieliski - esmu Krakovā, Polijā, kur iegūstu neaizmirstamu pieredzi gan profesionālā, gan visādā citā ziņā, taču kaut kā trūkst. Neesmu laimīga. Skatos šo blogu un saprotu, jā - tā esmu es. Bet par ko tagad esmu kļuvusi? Nav ne jausmas. Šķiet, ka par kārtējo rutīnas cilvēku, kuram lielāko prieku sagādā algas saņemšana un iepirkšanās H&M. Mana EVS pieredze Stambulā pierādīja man to, ka VAR būt arī citādi. Ka IR iespējams dzīvot laimīgi un mierā ar sevi un apkārtējo pasauli, nevis nepārtraukti būt "rebel" stāvoklī, tādā veidā darot pāri gan sev gan citiem. Es gribu atpakaļ sevi. Savu Stambulas "es". Tagad tikai jāsaprot kā lai to panāk ārpus EVS ietvariem. Un, visticamāk, ārpus Stambulas. Wish me luck :)

ceturtdiena, 2011. gada 11. augusts

This is the end.


Rit pēdējās dienas, top gala atskaites un Youth Pass. Atvadīšanās. Bet tās gan man nepatīk. Es daudz labprātāk nevienam nezinot pa kluso aizlidotu, lai varētu izlaist šo "atvadīšanās" daļu. To, kas darās manā galvā un sajūtās nav iespējams izskaidrot. Jūtos pilnīgi nelīdzsvarota, jo varu būt laimīgākais cilvēks uz pasaules un pēc 5 minūtēm jau ieslīgt emo. Bet nav jau tik traki, jo esmu atradusi, ko darīt pēc EVS. Tieši tas, ko es vairāk gribēju, lai nebūtu tā, ka esmu atpakaļ bez konkrēta plāna. Bet tās ir beigas un vienmēr beigas ir tās, kas vismaz uz brīdi padara mūsu skumjus un nostalģiskus. Vēl nezinu vai šis ir noslēdzošais ieraksts vai kaut kas vēl taps. Bet katrā gadījumā viss ir brīnišķīgi, jo taču katras beigas ir kaut kā jauna sākums :)

otrdiena, 2011. gada 26. jūlijs

Apsegtās musulmaņu sievietes.

Manam projektam un līdz ar to šim blogam tuvojoties beigām, saprotu, ka ir vēl dažas lietas par ko gribētu te uzrakstīt, taču tam īsti nebūtu jēgas ārpus Turcijas esot. Šodien esmu nolēmusi sākt ar musulmaņu sievietēm, kas sevi apsedz, jeb kā no interneta avotiem uzzināju – valkā hidžabu/burku.

Jau kopš pirmajā dienām, kopš esmu te man radās jautājums – kāpēc? Uz ko es gada laikā biju plānojusi atrast atbildi. Taču tā ir sanācis, ka gadam paejot šos KĀPĒC ir kļuvis tikai vēl lielāks.
Tas, ko esmu iemācījusies ir, ka vairums šo sieviešu uzskata, ka valkājot šos tērpus viņas uzsver savu neatkarību un tieši tā panāk to, ka vīrieši viņas neuzlūko kā seksuālus objektus. „Mēs gribam, lai viņi pārtrauc vērot mūsu izskatu un kļūst uzmanīgi pret mūsu personību un prātu. Mēs gribam, lai viņi mūs uztver nopietni, kā vienlīdzīgas, nevis vienkārši skrien pakaļ mūsu ķermeņiem un fiziskajam izskatam.” Ja nu ir kas, ko es nesaprotu, tad kādā veidā no tā visa izriet tas, ka vīrieši šīs sievietes uzskata par vienlīdzīgām. Viss ko esmu te redzējusi un piedzīvojusi tikai pierāda pretējo.
Pirmkārt, ir vasara, ārā ir ap +40 grādu karstums, taču neatkarīgi no tā šīm sievietēm ir jāstaigā savās hidžabās, kamēr tajā pašā laikā, viņai blakus iet vīrietis t-kreklā un šortos. Pasakiet man, kur te ir vienlīdzība? Otrkārt, vairumam no viņām ar visām hidžabām ir skaidrs, ka nu nav tur nekāds pasaules skaistums apslēpts un ka nebūs tā, ka nedaudz atsedzoties visi vīrieši viņām metīsies virsū. Jā, labi, varbūt nav jāvelk mini svārki, taču nu ne jau jāapklāj sevi tik ļoti, ka redzamas tikai acis un plaukstas.
Treškārt, vairumā gadījumu šo konservatīvo ģimeņu modelis ir – vīrs strādā un pelna naudu, taču sievietei ir jābūt mājās jāgatavo un jāaudzina bērni. Varbūt no vienas puses tas var likties skaisti, jo tev ne par ko nav jāuztraucas, vīrs tevi apgādās. Taču vai tas ir tā vērts upurēt jebkādu savu intelektuālo vai pašapliecināšanās potenciālu? Un neatkarību, kas pēc viņu teiktā ir tas ko viņas iegūst no šīs izvēles?
Ceturtkārt, esmu dzirdējusi, ka bieži vien šie vīrieši uzskata, ka viņu sievām ir jābūt šķīstām un nevainīgām, līdz ar to viņi „taupa” viņu šķīstību, kamēr tajā pašā laikā guļ ar citām sievietēm. Kur ir vienlīdzība šeit?

Es nesaskatu pilnīgi neko sliktu tajā, ka sievietēm patīk izskatīties sievišķīgi, saņemt vīriešu uzmanību un komplimentus. Kāpēc gan nē, ja tas liek tev justies labi. Tas Nedaudz uzmanības un pašapliecināšanās ir nepieciešamas katram.
Beigu beigās pēc maniem novērojumiem šīs sievietes vienmēr ir dusmīgas, ar kaut ko neapmierinātas un nelaimīgas. Kamēr tajā pašā laikā mēs varam būt daudz pozitīvākas un līdz ar to arī dot no tā apkārtējiem. Es neredzu ar ko viņas būtu labākas.
Nepārprotiet, mans viens no šī projekta laikā iegūtajiem moto ir „all different all equal”. Es uzskatu, ka ir jāciena katra cilvēka izvēle, lai cik atšķirīga tā nebūtu. Un man nav nekas pret šīm sievietēm. Taču mans jautājums paliek - Kam tas ir izdevīgi?

svētdiena, 2011. gada 24. jūlijs

Kādēļ doties EBD - Eiropas brīvprātīgajā darbā (EVS - European Voluntary Service)

Pēdējās dienās saskāros ar viedokli, ka EVS esot tikai Eiropas naudas izniekošana un beigu beigās 1 gada no savas dzīves pazaudēšana. Mēs tikai izklaidējoties un degradējoties uz EU rēķina. Lai gan šāds uzskats viennozīmīgi mani ļoti aizkaitina, no vienas puses es saprotu šo cilvēku skepticismu. Taču tad rodas jautājums, kas tad vispār ir laika un naudas neizniekošana?!
Tātad, šajā ierakstā esmu nolēmusi izklāstīt, kādēļ jauniešiem būtu jādodas EVS, kādi ir ieguvumi no šīs, manuprāt, vienreizējās pieredzes.
1.       Jau sākšu ar to, ka iespēja doties EVS netiek dota kuram katram. Ja mēs esam apstiprināti projektam, tas nozīmē, ka mums ir bijušas attiecīgās prasmes, iemaņas, pieredze, motivācija, personība vai kas cits, kas ir piesaistījis uzņēmējorganizācijas interesi un ko mēs esam nopelnījuši ar iepriekšējām pūlēm un smagu darbu. Mēs esam izvēlēti, jo esam mācījušies, strādājuši un guvuši pieredzi jau iepriekš.
2.       EVS nozīmē, ka mēs pametam savas siltās un komfortablās mājas, savu valsti, ģimeni un draugus, un esam pilnīgi vieni paši svešā vidē. Šeit mēs iemācamies būt patstāvīgi jebkurā dzīves situācijā, jo nav neviens cits, kam būtu par mums jārūpējas. Vai ļoti iespējams pat runās mūsu valodā. Tas varbūt sākumā nav viegli, taču, manuprāt, turpmākajā dzīvē ļoti noderīgi, jo iemāca paļauties tikai uz sevi. Kas, no offense, iemāca daudz ko vairāk kā strādāšana ofisā, taču pārnākšana mājās pie mammas gatavotām vakariņām un saklātas gultiņas. EVS attīsta patstāvību, iemāca pašdisciplīnu un dod pašpārliecinātību.
3.       Iespējams vienā projektā vairāk, citā mazāk, taču jebkurā gadījumā mēs iegūstam visdažādāko darba pieredzi. Darbam ar bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem, invalīdiem utt. Attīstām mācīšanas, organizēšanas prasmes.
4.       Strādāšana starptautiskā vidē ir vienreizēja pieredze. Strādāt starptautiskā komandā var būt grūtāk kā sakumā licies, jo katram ir savs darba stils atkarībā no kulturālā fona. Tas savukārt mums māca pacietību un iecietību.
5.       Nepārprotami, EVS ir milzīga kulturāla pieredze. Tiek iepazīta jauna kultūra „no iekšienes”, ko nevar ne salīdzināt ar tūristisku valsts apciemošanu. Bez tam, būšana pavisam citā kultūrā liek vairāk aizdomāties par savējo. Lai cik tas dīvaini neliktos, taču esot prom var iemācīties vairāk par savu valsti, tās tradīcijām un cilvēkiem. + mēs savā veidā reklamējam un nesam savas valsts vārdu un tradīcijas pasaulē.
6.       EVS ļauj sakārtot savas domas un prātu un palīdz saprast, ko tu īsti no dzīves gribi. Esot mājās vienmēr ir skolotāji, vecāki, sabiedrība, kas ļoti ietekmē tavu viedokli. Taču EVS ir iespēja izbēgt no šīs ietekmes. Savukārt no sevis, lai kā arī to dažreiz gribētos bēgtu kur bēgdams neaizbēgsi. Un agrāk vai vēlāk sava EVS laikā nāksies „skatīties acīs” pašam sev un saskarties ar jautājumiem, ko es gribu, kas man vajadzīgs, lai gan tie bieži vien nav tie vieglākie jautājumi. EVS palīdz to saprast, ja uzdrošinies uzklausīt pats sevi, jo vairs nav apkārtējie, kas tevi ietekmēs.
7.       EVS laikā ir iespēja satikt visdažādākos cilvēkus no visdažādākajām valstīm ar visdažādākajiem dzīves stiliem un pieredzēm. Un no katra no viņiem, no katras sarunas ir ko mācīties. Ļoti iespējams, ka kāds no šiem cilvēkiem var tevi iedvesmot vai palīdzēt realizēt savus sapņus.
8.       Valoda, valoda, valoda! Tas ir viens no visracionālākajiem EVS ieguvumiem. EVS’iešiem tiek piedāvāti bezmaksas attiecīgās projekta valsts valodu kursi + iespēja kontaktēt un strādāt ar vietējiem, kas ir vislabākā iespēja iemācīties jaunu valodu. Šīs zināšanas var būt ļoti noderīgas gan, ja ir vēlēšanās palikt dzīvot, studēt, strādāt EVS projekta valstī. Gan paplašina darba iespējas savās mājās, kur ļoti iespējams var strādāt uzņēmumos, kas saistītas ar attiecīgo valsti. Vai jebkur pasaulē + 1 svešvaloda ir liels dārgums. Jāpiemin arī, ka tiek uzlabota angļu valoda, jo visticamāk, ka komunikācija gan starp EVS’iešiem, gan kolēģiem no organizācijas vai vienkārši cilvēkiem uz ielas būs angļu valodā.
9.       Ieraksts CV. Manuprāt, jebkurš darba devējs novērtēs šo pieredzi kā + attiecībā pret citiem kandidātiem, nemaz nerunājot jau par iepriekš pieminēto valodas aspektu.

Tātad, nedaudz apkopojot – EVS ievērojami paplašina tavu redzesloku, dod jaunas zināšanas un prasmes un attīsta personības izaugsmi. Tā ir gan profesionāla pieredze, gan arī personības attīstības pieredze. Un es šeit neredzu vietu skepticismam par to, ka tā esot degradēšanās. Lūk, tā! Dodieties EVS (European Voluntary Service) un esiet laimīgi!

p.s. EVS'ieši esiet laipni aicināti papildināt manu sarakstu ;)

pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs

hot

Pavisam nedaudz "crowded"
Visu pagājušo nedēļu var raksturot vienā vārdā - KARSTUMS. +30 pa dienu, naktīs gan mazāk, bet tās ir pilnas piedzīvojumu un man patīk. Sestdien, kad izdomāju, ka man ir apnicies karstums un Stambulas spīdzināšana ar to, ka jūra ir visur, taču iespēja tās tuvumā peldēt vai sauļoties praktiski nekur, izdomāju, ka jābrauc to darīt uz salām. Šī bija vien no tām lielpilsētas vientulības reizēm, kad visi bija aizņemti vai arī vismaz stundas brauciena attālumā, un nolēmu doties turp viena. Devos uz pirmo salu, kas ir tikai 30min prāmīša brauciena attālumā no Kadikoy - Kinaliada. Beigu beigās bija piedzīvojums, lai gan nedz pie peldēšanās, nedz sauļošanās netiku. Lieki piebilst, ka iemesls tam bija turku vīriešu pārlieku lielā uzmanība un  uzbāzība. Es vienkārši nevaru, tiešām nevaru vairs viņus izturēt. Mans pacietības mērs attiecībā uz viņiem ir pilns. Un  esmu priecīga, ka drīz būs iespēja tikt no viņiem vaļā.
Jāpiebilst, ka šeit par pludmali sauc betonu vai labākajā gadījumā akmeņus. Un cilvēki peldas nenormālā pūlī starp kuģīšiem un laivām. Un lai arī skaistums te ir tiešām neizsakāms, tomēr Latvijas pludmales ir tiiiik daudz labākas :)

Sievietei tas zilais ir viņu peldkostīms.  Es neuzdrošinājos novilkt kleitiņu un palikt peldkostīmā. 






Tā te ir. Skaisti. Bet peldēšana gan nav nekāds cukurs. 

Atgriežoties Kadikoy mani sagaidīja dziedoši un dejojoši indiāņi. Why not .

otrdiena, 2011. gada 12. jūlijs

SUMMER Y U NO LAST FOREVER?

Viens no Stambulas saullēktiem :)
Ar Zani :)
Nedēļa ir paskrējusi neticamā ātrumā, kā jau ierasts Stambulā pilna ar dažādiem notikumiem un piedzīvojumiem. Pārsvarā jau ballītēm. Ir iestājies pamatīgs kartsums, kas nozīmē to, ka, ja man nekur pa dienu nav jābūt (kā tas būtībā arī bija visu iepriekšējo nedēļu, jo nebija turku valoda un Pink house uz mēnesi ir aiztaisīta), tad pavadu to mājās, sauļojoties uz balkona un eju ārā tikai vakaros, naktīs. Kas savukārt noved pie tā, ka naktis ir vienmēr par īsu, lai izbaudītu Stambulu, tā kā tās ielilgst līdz pat saullēktam. Kad iespējams guļu pie Niki uz balkona, lai patvertos no karstuma. Vai arī cīnos ar moskītiem un karstumu savā istabā.

Ar Katrīnu un Niki draugiem pie Galata torņa.
Stambulu apciemoja Zane no Antepas. Mēs pavadījām kopā pretty awesome time. Nākamjās dienās ciemos bija Niki draugi ar kuriem tad arī diezgan iegriezām ballīti. Gaidu, kad paliks garlaicīgi Stambulā, lai varētu vēl nedaudz paceļot, bet tā vien šķiet, ka vasarā te garlaicīgi nav un ceļošana izpaliks. Bet nu es jau nesūdzos. Cenšos izbaudīt pēdējo mēnesi :)



Mani Stambulas rīti.

pirmdiena, 2011. gada 4. jūlijs

Esot atpakaļ Stambulā, gribas atkal no jauna izjust un izbaudīt katru vietu, cilvēku un vnk dzīvi šeit. + vēl doma, ka palicis tikai mēnesis liek "ņemt lielām karotēm" no Stambulas un Turcijas visu ko vien var. Un es ar katru reizi pārliecinos un priecājos par to cik man te ļoti patīk.
Vakar atvadījāmies no Angeles. Viņa jau šorīt aizlidoja. CIK dīvaini ir tas, jo mēs tak ieradāmies gandrīz vienā un tajā pašā dienās. Un viņa jau tagad no visiem ir atvadījusies un izdarījusi visas pēdējās "Stambulas vēlēšanās" un ir gatava doties ceļā, kamēr es ar lielām bailēm gaidu to momentu.
Šis visiem ir tāds pārmaiņu laiks. Liela daļa manu draugu te ir EVS kuru projekti iet uz beigām. Visiem vienas un tās pašas domas un problēmas. Kas liek justies labāk, zinot, ka neesi tāds vienīgais. Visgrūtāk jau ir tad, kad esi atpakaļ savā valstī, kur katram ir sava dzīve un darīšanas un dzīve rit uz priekšu, bet tu esi vienīgais kam nav nekā. Bet nu tagad ne par to.
Tāds apjukums un miljons domas galvā. Pārāk daudz, jo nezinu kurai lai pieķeras. Pilnībā nespēju sakoncentrēties uz kaut ko vienu. Ļoti gribētu noskaņot sevi uz "pēdējā mēneša šeit izbaudīšanu", bet ir vēl tik daudz kas cits kas novirza no tā. Bet nu tas gan jau mainīsies. Cerams :)
Tas ir skaidrs, ka šis pēdējais mēnesis būs pilns ar pretējām emocijām. Pozitīvām par to, ka vēl joprojām esmu te un negatīvām par to, ka drīz jādodas prom.

otrdiena, 2011. gada 28. jūnijs

atpakaļ :)

Te ir TIK skaisti. Un Tas viss Latvijā esot likās kā tikai sapnis un nemaz neeksistējošs. Kopš atlidoju neesmu īsti nekur bijusi un nevienu satikusi. Bija sajūta, ka sākumā jāsagatavo pašai sevi. Šodien jau turku valoda un tad jau aiziet, ļaušos ieraut sevi Stambulas dzīves virpulī :)

piektdiena, 2011. gada 17. jūnijs

Home sweet home


Esmu mājās, Latvijā, Jelgavā, lai 10 dienās paspētu satikt, samīļot un sabučot savus visdārgākos, apmeklēt izlaidumus, pasvinēt Jāņus un laimīga atgriezties Stambulā.
Līdz šim viss ir lieliski. Nepārtraukti apkārt ir mani mīļie. Ir pilnīgs miers un laime pilnīga :) Domājams, tā arī turpināsies, galvenais tikai jāsaplāno kā lai paspēj visus satikt :)
Ar brālīšiem. Īīī :))

otrdiena, 2011. gada 7. jūnijs

I'm not a girl..not yet a women.. :D


Pēdējā laika Stambulas rutīna - turku valoda, pink house, mājas, balkons, aliņš, kadikoy, taksim, aliņš, sarunas par plāniem pēc EVS. Palikt, nepalikt? To laikā vienmēr atvieglojums sajūta, jo neesmu tāda vienīgā un apkārt esošie iedvesmo uz to, ka  viss ir iespējams. Tajā pašā laikā mājās vienatnē, "rakņājoties" pēc iespējām internetā diezgan liela bezcerība un bailes. Vēl pēdējo Turcijas apceļošanas iespēju plānošana, izmantošana. Šajā nedēļas nogalē plānā Balikesīra un tās apkārtne.
It kā no vienas puses gribās Eiropu. Gribās mini-svārkus, kleitiņas un augstpapēžu kurpes. Gribās komfortu un moderno. Ielas un transportu, kas nav pārpildītas ar miljoniem cilvēku. Bet negribas pazaudēt to skaistumu, viesmīlību, uzmanību, novērtējumu un brīvību, kas ir te. Turcija. Spānija. Varbūt Indija? Laikam jau beigu beigās tāpat likteni izlems :)

trešdiena, 2011. gada 1. jūnijs

blondums

Es riktīgi sāku saprast Turku apsēstību ar gaišiem (blondiem) matiem un zilām, zaļām acīm. Jau tagad, pēc mazāk kā gada pabūšanas šeit man tā ir eksotika ieraudzīt sievietes, vīriešus..whatever ar gaišiem matiem, acīm. Vienkārši nevaru neskatīties. Pirms tam tas bija pats par sevi saprotams un mans favourite vienmēr bija tumšs. Šobrīd vairs nezinu..kas par daudz..tas par daudz :D

trešdiena, 2011. gada 25. maijs

Viss ir tieši tā kā tu vēlies.

Viss ir lieliski. Beidzot ir silts laiks. Pat naktīs. Visi ir tik forši, jauki un mīļi. Mani atceras, saņemu zvanus un atbalstu no cilvēkiem no kuriem pat to nebiju gaidījusi. Man ir sajūta, ka mana karma drīz uzsprāgs :)))
Pabiju BEIDZOT beidzot Balikesīrā pie Gunas. Un es nekad nebiju domājusi, ka man tur patiks TIK ļoti. Tagad jau man ir vairāki iemesli, ali tur atgrieztos. Hihi..
Aizstopējām līdz Izmir. Un man tur ierodoties bija tā pati sajūta, kas Stambulā pirms 8 mēnešiem. Es vienkārši iemīlējos šajā pilsētā. Man pat šķiet, ka vairāk kā Stambulā. Man tagad ir jauns mērķis - atrast kaut ko tur. Jo tuvāk nāk manas projekta beigas, es saprotu, cik ļoti tomēr gribētu palikt te. Ja nu būtu iespēja.
Izmirā mēs tikām uzaicināti uz Sunnet ceremoniju. Viņiem te ir pieņemts puikām ap 10 gadu vecumu veikt "apgraizīšanas" rituālu. kam par godu tiek rīkotas milzīgas svinības. gandrīz kā kāzas. Es nekad neesmu bijusi nevienās kāzas, bet man šķiet, ka šis tiešām tur līdzi. Tā bija laba kulturālā pieredze. Turku ģimene, ēdieni, tradīcijas.
Šajā nedēļas nogalē mums ir Pink house dabas nometne. Dzīvosim 3 dienas pie ezera bez tualetēm, dušām u.c. ērtībām. Riktīgs "survivals". Lai gan beigu beigās būšu vienīgā no EVS, kas tur piedalīsies, man tomēr gribās. Man gribās izbēgt no sava veida "Stambulas rutīnas". Pēc 3 nedēļām jau apciemošu Latviju :) Līdz tam vēl pacentīšos vēlreiz aizbraukt līdz Balikesīrai un Izmir. Īīī :)) Sunshine!!!

svētdiena, 2011. gada 15. maijs

Uff yaa!

Vakar dodoties uz Taksim uz prāmīša saraudājos no tā CIK ļoti te ir skaisti, CIK labi es jūtos un cik ĻOTI es negribu vēl nekur doties. Vēl tikai 2 ar pus mēneši te. Un man tas liekas kā vakar, kad ierados te septembrī. Laiks ir TĀĀ paskrējis. Un manī atkal iekšā ir kaut kāda mazā paniciņa.
Parunājos ar Leventu un teicu, ka esmu mainījusi savas domas par palikšanu te. Vismaz par tūlītēju pēc projekta. Un viņš apstiprināja manas domas. Tas vairs nebūtu tas. Es vairs nebūtu EVS. Man vairs nebūtu perfektais dzīvoklis Bosfora krastā. Neizmērojami daudz brīva laika. Apmācību, festivālu, projektu.. Jā, tas vairs nebūtu tas. Man ir jāaizbrauc mājās un tad, TAD iespējams varu atgriezties un sākt jaunu, CITĀDĀKU dzīvi te. Ne vairs kā EVS. Diemžēl.

piektdiena, 2011. gada 13. maijs

GapGenç. Ceļojums uz Turcijas dienvidaustrumiem.



Man ir labākais EVS pasaulē! Un es to tiešām saku no visas sirds. Nespēju iedomāties labāku. Valsti, pilsētu, projektu, organizāciju, koordinatorus, dzīvokli utt. un tā joprojām. Jo īpaši ņemot vērā faktu, ka mans lēmums doties EVS uz konkrēto projektu bija spontāns, ne ilgi plānots un pārdomāts kā vairumam brīvprātīgo. Tas kārtējo reizi apstiprina manu pārliecību, ka "life doesn't give a shit about your plans", viss ir tā kā tam ir jābūt un mēs esam īstajā laikā un vietā. Yap!! Viss kas ar mani noticis līdz šim mana EVS ietvaros ir bijusi lieliska pieredze. Katrs satiktais cilvēks, katra saruna, ceļojums utt. man ir TIK daudz ko devuši. Un ko tādu ko nevar iegūt nekādās grāmatās vai skolās. Tikai tagad pašam redzot, piedzīvojot, izjūtot skolā mācītais sāk gūt kaut kādu jēgu. Ja es tagad mācītos to pašu, tad tas būtu ar pavisam citu interesi un skatītos uz to citām acīm.
Bet iemesls kāpēc es kārtējo reizi šo sapratu un izdomāju uzrakstīt ir mans brīnišķīgi izdevies ceļojums uz Turcijas Dienvidaustrumiem GapGenc festivāla ietvaros. Jau 3. reize mana EVS laikā 5zvaigžņu viesnīcā. Kas pat galīgi nav most exciting lieta no tā visa ko piedzīvoju. Miljons jaunu cilvēku, emociju, pasākumu. Pats festivāls norisinājās Gaziantepā, kur arī sākās mūsu ceļojums un piedzīvojumi. Pilsēta ir slavena ar pistācijām un baklavu, kas patiešām arī ir TIIK gardi tur. Lai gan vienmēr esmu gribējusi dzīvot lielā pilsētā un Stambula tam ir perfekta, tomēr brīžiem tas ir pārāk nogurdinoši un tieši tādēļ jutos labi šajā Turcijas daļā, jo tur viss šķiet mierīgāks. Tomēr nedaudz varēja just Turcijas austrumu konservativitāti, jo kad bija ļoti silts, izdomāju uzvilkt svārkus bez legingiem, kas apparently bija diezgan liela kļūda, jo beidzās ar miljons mazo "fanu" sekošanu un pat autogrāfu prasīšanu, nemaz nerunājot par visu izsakošajiem skatieniem. Daļa no festivāla bija arī ekskursija uz Rumkali. Un tas bija kaut kas AWESOME. Mēs braucām ar kuģīti un mērcējām kājas Eifratā. Eifratā! Kas to būtu domājis, ka kādreiz dzīvē redzēšu ko tādu. Tālāk savu ceļojumu turpinājām Hatay, kas ir pilsēta VISTUVĀK Sīrijas robežai un attiecīgi bija radies arī iespaids par šo pilsētu, kas izrādījās pilnīgi nepareizs. Tur bija kaut kāda īpaša brīvības atmosfēra. Cilvēki šķita tik atvērti un bez aizspriedumiem un es pat sajutos kā citādākā Turcijā. Mēs ar Gunu staigājām kleitiņās bez legingiem un neviens nepievērsa nekādu īpašu uzmanību. Un tas bija TIK LABI. Pārmaiņas pēc.  Man riktīgi iepatikās šī Turcijas daļa un pat pirmo reizi es negribēju īsti vēl braukt atpakaļ uz Stambulu. Izbaudījām arī kārtējos superīgos couch surfing hostus, Turku ģimeņu viesmīlību un vienkārši garāmgājēju un autobusa šoferu viesmīlību. 
Nu tā. Līdz ar silto laiku manī ir atvērusies "čakra" uz ceļošanu un gribu vēl tik daudz ko redzēt, jo Turcija ir TIK liela un katrā pilsētā ir kas īpašs, ko ieraudzīt, izbaudīt vai pagaršot. 


ceturtdiena, 2011. gada 5. maijs

Yeee!! Esmu ieradusies Gaziantepa. Te ir siltaks, debesis ir zilakas un zalite zaljaka. Un daaaudz jaunieshu pateicoties festivalam. İr riktigi forshi. İiii!!!

trešdiena, 2011. gada 4. maijs

I am living The time of my life 
And I've never felt this way before 
And I swear this is true!! 
Ar Estefany - EVS no Ekvadoras.

Mana "lietus cepurīte"

Jaunatklātā klubiņā.
Pie manis ciemos ir Guna. Rīt dodamies uz Gaziantep. Šobrīd cīnamies ar bezspēku un slinkumu, jo ārā vnk ir "neverending" lietus. Bet iiir forši :)

otrdiena, 2011. gada 26. aprīlis

Šodien spīd saulīte un uz balkona zied hiacintes. Skaisti :) Diemžēl šāda diena tā ir pēdējā nākamās nedēļas laikā, jo sola lietu un aukstumu. Mans garastāvoklis ir sācis kļūt tik atkarīgs no laika apstākļiem. Un tas, ka līdz maija sākumam neko labu nesola un tas, ka tajā pašā laikā PAT Latvijā ir saulaināks un siltāks noteikti to nepadara labāku. Bet šodien es priecājos, jo ir pavasaris :)) Kā arī, jo, pateicoties, mammai man ir biļetes uz Latviju 16.-26. jūnijā. Īīī :)

pirmdiena, 2011. gada 25. aprīlis

Lieldienu pikniks.

Priecīgas Lieldienas visiem!! :*
Izdomāju, ka jāsakrāso oliņas. Boriss man palīdzēja :)

Mūsu veikums. Izskatās kā no bērnudārza, bet mīlīgi :D

Atradām lielisku vietu pie jūras.




Borisa cepure :)








Olu cīņas :D Mēs ar Borisu rādījām kā tas jādara :D


Skats naktī netālu no manām mājām. Love Istanbul :)