trešdiena, 2011. gada 26. janvāris

Es uzzīmēju ziemu, man beidzās baltā krāsa.

Mans pēdējais ieraksts te ir bijis par "rainy day". Teiksim tā, viss, kas ir bijis starpā ir bijis SUNSHINE, bet pēdējās dienās atkal ir baigais lietus. Tā viņiem te saucās ziema. Šķiet kā mūsu rudens. Tikai bez mūsu rudenim tik ļoti raksturīgās depresivitātes. Gan jau vēlāk par to sunshine. Šobrīd nav iedvesmas. Tagad viens video, kas noteikti jāredz - http://www.timsah.com/Avrupa-Turkiye-arasindaki-fark/NrTPT1bWOpt
Mīlu Stambulu un Turciju TIK ļoti. Tas haoss un brīvība ir tieši tas, kas man vajadzīgs, lai justos labi.
Over'n'out.

sestdiena, 2011. gada 15. janvāris

Mana sestdiena

Šodien agri no rīta, kad varu saderēt, jūs visi vēl gulējāt pēc vakardienas ballītēm, cēlos, lai vadītu angļu valodas workšopu. Un iedomājieties, atnāca tikai 1 cilvēks. Nu neko, uzstādījām projektoru un apskatījāmies to stilīgo English_Extra seriālu, kas veidots speciāli, lai mācītos angļu valodu, ko man ieteica draugiem.lv domubiedros "angļu valoda" :D Ļoti vienkārša angļu valoda un visu vislaik atkārto. Īstenībā diezgan smieklīgs. Tāds reāli oldschool, es teiktu kaut kas no 90tajiem un tie viņu joki arī tādi smieklīgi nesmieklīgi.
Pēc tam ar Katrīnu un Leandru devāmies uz iepirkšanās centru - Forum Istanbul, kurš ir diezgan ārpus pilsētas, taču no visiem miljons Stambulas iepirkšanās centriem izvēlējāmies to, jo tas ir vienīgais, kur ir H&m un Ikea (vispār ar cilvēkiem aprunājot, neviens nesaprot kā vispār var pastāvēt valsts, kurā nav Ikeas un H&m. Nu man vienīgais izskaidrojums šķiet mūsu pārāk mazais tirgus, kas padara visu to pasākumu neizdevīgu viņiem). Nu man drošvien nav jāsaka , ka es visvairāk laika pavadīju pirmajā. Es, protams, reāli apmaldījos vilsaik, jo Stambulas iepirkšanās centri tik tiešām ir HUGE. Un man pat nevajag to, lai apmaldītos. Vienīgais ko nedabūju - zābakus, jo protams, protams, 41. izmērs te ir MILZĪGS retums. Un vēl. tās turku sievietes taču ir trakas. Jo īpaši lakatainās. Grūstās uz nebēdu, pat tad ja nav burzmas. Tas dažreiz var kļūt kaitinoši. Bet kaut kā jau laikam viņām ir jāpievērš sev uzmanību.
Līdz pēdējam brīdim šodien domāju, ka vēl došos ballēties, bet tikko sapratu, ka man nav tomēr vairs spēka un īsti laikam arī kompānijas. Turku vīrieši neskaitās.

piektdiena, 2011. gada 14. janvāris

Tikšanās ar Leventu

Vakar mums, visām 4 EVS meitenēm, bija tikšanās ar Leventu - mūsu EVS koordinatoru, lai beidzot beidzot pēc garajām Ziemassvētku/ Jaunā gada brīvdienām rastu atbildes uz jautājumiem, kuri bija sakrājušies daudz. Man, godīgi sakot, bija tikai 1 jautājums, kurš mani interesēja visvairāk - valodu kursi. Un šajā ziņā es piedzīvoju diezgan smagu vilšanos.
Es biju labā garastāvoklī, priecīga visus satikt, bet tas ātri mainījās. Viss sākās ar runām par to, ka TOG (mūsu organizācijai) esot problēmas ar naudu, budžets ir izsmelts un bla bla bla. Līdz beidzot nonācām pie valodu kursiem, kuriem redz arī beigu beigās neesot naudas, tāpēc mums būšot privātstundas TOG ofisā, kuras pasniegs Evrena (TOG starptautiskās nodaļas vadītāja, teorētiski mūsu "bosa") draugs. Nu es tiešām nezinu, cik labi tas var būt, jo domāju ka tas viss būs +- tādā pašā līmenī kā mana angļu valodas pasniegšana, kas noteikti nav nekāds cukurs. Jo īpaši ņemot vērā, ka vislaik tika runāts, ka mums būs nodrošināti Tomer kursi, kas ir bez maz vai labākie turku valodas kursi Turcijā un pēc kuriem ir arī iespēja iegūt sertifikātu, kas man būtu bijis tik ļoti noderīgs. Bet nu ko tur vairs. Būs kā būs.
Vēl runājot par tām visām naudas lietām. Cik sapratu, mūsu EVS gads ir it kā pēdējais veiksmīgais, jo nākamgad būšot viņiem jādzīvo kopmītnēs un iespējams nauda tiks vēl "apgriezta". Tā kā, ja šo lasa kāds, kas vēlas doties brīvprātīgajā uz manu organizāciju, iesaku to vēl pārdomāt. Tas ir tā vērts dēļ pilsētas un tā, ka ir daudz brīva laika darīt lietas, kas pašam būtu noderīgas. Bet uz pašu projektu nevajag likt lielas cerības.
Vēl bija iespēja uzzināt, ka februāra sākumā mums būs 2. youth council, šoreiz Ankarā. Tas ir diezgan pozitīvi, jo būs iespēja pabūt Turcijas galvaspilsētā, ko man šo 4 mēnešu laikā vēl nebija izdevies izdarīt. + mums būs vidustermiņa apmācības februāra beigās. Atkal Antālijā. Parasti viņi cenšoties vidustermiņa apmacības rīkot citā pilsētā kā atbraukšanas, bet šoreiz kaut kā tā ir sanācis, ka abas divas ir Antālija. Nu es kaut kā baigi nesūdzos. Ceru vismaz satikšu Gunu un tad jau būs forši :)

otrdiena, 2011. gada 11. janvāris

Prakses meklējumi

Esmu nolēmusi laicīgi ķerties klāt prakses/darba meklēšanai, lai nebūtu pašai jāpiedzīvo emo.
Šodien pirmais solis - izmainīju savu CV, pierakstot klāt savu EVS pieredzi un nomainot savu adresi un telefonu uz Turcijas. Vēl parakņājos pa dažām karjeras lapām. Šoreiz Turcijas. Un, lai gan es gandrīz izvēmos no tā CIK ļoti man to nepatīk darīt un ar CIK negatīvām emocijām man tas viss asociējas, tomēr man šķiet, ka ir gaisma tuneļa galā, jo vismaz tajās Turcijas lapās izskatās, ka ir vairāk iespēju. Kur vien varēju sataisīju savu profilu, ieliekot savu CV un bildi (varētu būt + Turcijā). Nu vismaz kaut kāds pirmais solis ir. Labāk tā pamazām. + es ceru, ka man būs turku valodas kursi drīz, jo esmu 100% motivēta un man vajag viņu iemācīties, jo tajās pašās mājas lapās nebija tā, ka es baigi daudz ko saprastu (neskatoties uz to, ka taksisti ar kuriem parasti pēc ballītēm runāju turciski saka, ka man ir very beautiful turkish :D).
Vēl man plānā ir:
-aizrakstīt Turcijas AIESEC vai viņi man nevar palīdz par cik esmu Rīgas AIESEC biedrs
-aizrakstīt uz Latvijas konsulātu Stambulā un vēstniecību Ankarā. Varbūt viņiem ir kaut kādi kontakti ar latviešu uzņēmumiem te vai kaut kā tā
-izčekot internetā lielākās reklāmas aģentūras Stambulā un sakontaktēt ar viņām
-noteikti izčekot Turcijas mājas lapas Reckitt Benckiser, Unilever, Proctor%gambel u.c. mārketinga gigantiem
-uzbāzties visiem saviem Turcijas draugiem vai viņi gadījumā nevar man palīdzēt

Tas laikam pagaidām viss. Ja kādam ir kādi ieteikumi. Droši :D

piektdiena, 2011. gada 7. janvāris

Pēc-brīvdienu ieraksts

ĻOOTI sen neesmu te neko rakstījusi. Lai gan arī šobrīd man nav īpaši daudz ko teikt. Kā tikai, ka man bija lieliski Ziemassvētki un Jaunais gads. Es mīlu Andreju vairāk kā jebkad agrāk. Es ļoti, ļoti, ļoti gaidu jūs ciemos. Es beidzot nopietni pievērsīšos turku valodai, lai sāktu pildīt savas Jaunā gada apņemšanās. Un, ka ar katru dienu mani pārņem paniskas bailes, ka mans projekts iet uz beigām. Un tajos brīžos, kad par to domāju, man tik ļoti gribas izslēgt savu prātu. Bet no otras puses vēl ir vismaz 7 mēneši manā perfektajā pilsētā.