Man ir labākais EVS pasaulē! Un es to tiešām saku no visas sirds. Nespēju iedomāties labāku. Valsti, pilsētu, projektu, organizāciju, koordinatorus, dzīvokli utt. un tā joprojām. Jo īpaši ņemot vērā faktu, ka mans lēmums doties EVS uz konkrēto projektu bija spontāns, ne ilgi plānots un pārdomāts kā vairumam brīvprātīgo. Tas kārtējo reizi apstiprina manu pārliecību, ka "
life doesn't give a shit about your plans", viss ir tā kā tam ir jābūt un mēs esam īstajā laikā un vietā. Yap!! Viss kas ar mani noticis līdz šim mana EVS ietvaros ir bijusi lieliska pieredze. Katrs satiktais cilvēks, katra saruna, ceļojums utt. man ir TIK daudz ko devuši. Un ko tādu ko nevar iegūt nekādās grāmatās vai skolās. Tikai tagad pašam redzot, piedzīvojot, izjūtot skolā mācītais sāk gūt kaut kādu jēgu. Ja es tagad mācītos to pašu, tad tas būtu ar pavisam citu interesi un skatītos uz to citām acīm.
Bet iemesls kāpēc es kārtējo reizi šo sapratu un izdomāju uzrakstīt ir mans brīnišķīgi izdevies ceļojums uz Turcijas Dienvidaustrumiem GapGenc festivāla ietvaros. Jau 3. reize mana EVS laikā 5zvaigžņu viesnīcā. Kas pat galīgi nav most exciting lieta no tā visa ko piedzīvoju. Miljons jaunu cilvēku, emociju, pasākumu. Pats festivāls norisinājās Gaziantepā, kur arī sākās mūsu ceļojums un piedzīvojumi. Pilsēta ir slavena ar pistācijām un baklavu, kas patiešām arī ir TIIK gardi tur. Lai gan vienmēr esmu gribējusi dzīvot lielā pilsētā un Stambula tam ir perfekta, tomēr brīžiem tas ir pārāk nogurdinoši un tieši tādēļ jutos labi šajā Turcijas daļā, jo tur viss šķiet mierīgāks. Tomēr nedaudz varēja just Turcijas austrumu konservativitāti, jo kad bija ļoti silts, izdomāju uzvilkt svārkus bez legingiem, kas apparently bija diezgan liela kļūda, jo beidzās ar miljons mazo "fanu" sekošanu un pat autogrāfu prasīšanu, nemaz nerunājot par visu izsakošajiem skatieniem. Daļa no festivāla bija arī ekskursija uz Rumkali. Un tas bija kaut kas AWESOME. Mēs braucām ar kuģīti un mērcējām kājas Eifratā. Eifratā! Kas to būtu domājis, ka kādreiz dzīvē redzēšu ko tādu. Tālāk savu ceļojumu turpinājām Hatay, kas ir pilsēta VISTUVĀK Sīrijas robežai un attiecīgi bija radies arī iespaids par šo pilsētu, kas izrādījās pilnīgi nepareizs. Tur bija kaut kāda īpaša brīvības atmosfēra. Cilvēki šķita tik atvērti un bez aizspriedumiem un es pat sajutos kā citādākā Turcijā. Mēs ar Gunu staigājām kleitiņās bez legingiem un neviens nepievērsa nekādu īpašu uzmanību. Un tas bija TIK LABI. Pārmaiņas pēc. Man riktīgi iepatikās šī Turcijas daļa un pat pirmo reizi es negribēju īsti vēl braukt atpakaļ uz Stambulu. Izbaudījām arī kārtējos superīgos couch surfing hostus, Turku ģimeņu viesmīlību un vienkārši garāmgājēju un autobusa šoferu viesmīlību.
Nu tā. Līdz ar silto laiku manī ir atvērusies "čakra" uz ceļošanu un gribu vēl tik daudz ko redzēt, jo Turcija ir TIK liela un katrā pilsētā ir kas īpašs, ko ieraudzīt, izbaudīt vai pagaršot.
