Apsegtās musulmaņu sievietes.

Manam projektam un līdz ar to šim blogam tuvojoties beigām, saprotu, ka ir vēl dažas lietas par ko gribētu te uzrakstīt, taču tam īsti nebūtu jēgas ārpus Turcijas esot. Šodien esmu nolēmusi sākt ar musulmaņu sievietēm, kas sevi apsedz, jeb kā no interneta avotiem uzzināju – valkā hidžabu/burku.

Jau kopš pirmajā dienām, kopš esmu te man radās jautājums – kāpēc? Uz ko es gada laikā biju plānojusi atrast atbildi. Taču tā ir sanācis, ka gadam paejot šos KĀPĒC ir kļuvis tikai vēl lielāks.

Tas, ko esmu iemācījusies ir, ka vairums šo sieviešu uzskata, ka valkājot šos tērpus viņas uzsver savu neatkarību un tieši tā panāk to, ka vīrieši viņas neuzlūko kā seksuālus objektus. „Mēs gribam, lai viņi pārtrauc vērot mūsu izskatu un kļūst uzmanīgi pret mūsu personību un prātu. Mēs gribam, lai viņi mūs uztver nopietni, kā vienlīdzīgas, nevis vienkārši skrien pakaļ mūsu ķermeņiem un fiziskajam izskatam.” Ja nu ir kas, ko es nesaprotu, tad kādā veidā no tā visa izriet tas, ka vīrieši šīs sievietes uzskata par vienlīdzīgām. Viss ko esmu te redzējusi un piedzīvojusi tikai pierāda pretējo.

Pirmkārt, ir vasara, ārā ir ap +40 grādu karstums, taču neatkarīgi no tā šīm sievietēm ir jāstaigā savās hidžabās, kamēr tajā pašā laikā, viņai blakus iet vīrietis t-kreklā un šortos. Pasakiet man, kur te ir vienlīdzība? Otrkārt, vairumam no viņām ar visām hidžabām ir skaidrs, ka nu nav tur nekāds pasaules skaistums apslēpts un ka nebūs tā, ka nedaudz atsedzoties visi vīrieši viņām metīsies virsū. Jā, labi, varbūt nav jāvelk mini svārki, taču nu ne jau jāapklāj sevi tik ļoti, ka redzamas tikai acis un plaukstas.

Treškārt, vairumā gadījumu šo konservatīvo ģimeņu modelis ir – vīrs strādā un pelna naudu, taču sievietei ir jābūt mājās jāgatavo un jāaudzina bērni. Varbūt no vienas puses tas var likties skaisti, jo tev ne par ko nav jāuztraucas, vīrs tevi apgādās. Taču vai tas ir tā vērts upurēt jebkādu savu intelektuālo vai pašapliecināšanās potenciālu? Un neatkarību, kas pēc viņu teiktā ir tas ko viņas iegūst no šīs izvēles?

Ceturtkārt, esmu dzirdējusi, ka bieži vien šie vīrieši uzskata, ka viņu sievām ir jābūt šķīstām un nevainīgām, līdz ar to viņi „taupa” viņu šķīstību, kamēr tajā pašā laikā guļ ar citām sievietēm. Kur ir vienlīdzība šeit?

Es nesaskatu pilnīgi neko sliktu tajā, ka sievietēm patīk izskatīties sievišķīgi, saņemt vīriešu uzmanību un komplimentus. Kāpēc gan nē, ja tas liek tev justies labi. Tas Nedaudz uzmanības un pašapliecināšanās ir nepieciešamas katram.

Beigu beigās pēc maniem novērojumiem šīs sievietes vienmēr ir dusmīgas, ar kaut ko neapmierinātas un nelaimīgas. Kamēr tajā pašā laikā mēs varam būt daudz pozitīvākas un līdz ar to arī dot no tā apkārtējiem. Es neredzu ar ko viņas būtu labākas.

Nepārprotiet, mans viens no šī projekta laikā iegūtajiem moto ir „all different all equal”. Es uzskatu, ka ir jāciena katra cilvēka izvēle, lai cik atšķirīga tā nebūtu. Un man nav nekas pret šīm sievietēm. Taču mans jautājums paliek - Kam tas ir izdevīgi?

Kādēļ doties EBD - Eiropas brīvprātīgajā darbā (EVS - European Voluntary Service)

Pēdējās dienās saskāros ar viedokli, ka EVS esot tikai Eiropas naudas izniekošana un beigu beigās 1 gada no savas dzīves pazaudēšana. Mēs tikai izklaidējoties un degradējoties uz EU rēķina. Lai gan šāds uzskats viennozīmīgi mani ļoti aizkaitina, no vienas puses es saprotu šo cilvēku skepticismu. Taču tad rodas jautājums, kas tad vispār ir laika un naudas neizniekošana?!

Tātad, šajā ierakstā esmu nolēmusi izklāstīt, kādēļ jauniešiem būtu jādodas EVS, kādi ir ieguvumi no šīs, manuprāt, vienreizējās pieredzes.

1.       Jau sākšu ar to, ka iespēja doties EVS netiek dota kuram katram. Ja mēs esam apstiprināti projektam, tas nozīmē, ka mums ir bijušas attiecīgās prasmes, iemaņas, pieredze, motivācija, personība vai kas cits, kas ir piesaistījis uzņēmējorganizācijas interesi un ko mēs esam nopelnījuši ar iepriekšējām pūlēm un smagu darbu. Mēs esam izvēlēti, jo esam mācījušies, strādājuši un guvuši pieredzi jau iepriekš.

2.       EVS nozīmē, ka mēs pametam savas siltās un komfortablās mājas, savu valsti, ģimeni un draugus, un esam pilnīgi vieni paši svešā vidē. Šeit mēs iemācamies būt patstāvīgi jebkurā dzīves situācijā, jo nav neviens cits, kam būtu par mums jārūpējas. Vai ļoti iespējams pat runās mūsu valodā. Tas varbūt sākumā nav viegli, taču, manuprāt, turpmākajā dzīvē ļoti noderīgi, jo iemāca paļauties tikai uz sevi. Kas, no offense, iemāca daudz ko vairāk kā strādāšana ofisā, taču pārnākšana mājās pie mammas gatavotām vakariņām un saklātas gultiņas. EVS attīsta patstāvību, iemāca pašdisciplīnu un dod pašpārliecinātību.

3.       Iespējams vienā projektā vairāk, citā mazāk, taču jebkurā gadījumā mēs iegūstam visdažādāko darba pieredzi. Darbam ar bērniem, jauniešiem, pieaugušajiem, invalīdiem utt. Attīstām mācīšanas, organizēšanas prasmes.

4.       Strādāšana starptautiskā vidē ir vienreizēja pieredze. Strādāt starptautiskā komandā var būt grūtāk kā sakumā licies, jo katram ir savs darba stils atkarībā no kulturālā fona. Tas savukārt mums māca pacietību un iecietību.

5.       Nepārprotami, EVS ir milzīga kulturāla pieredze. Tiek iepazīta jauna kultūra „no iekšienes”, ko nevar ne salīdzināt ar tūristisku valsts apciemošanu. Bez tam, būšana pavisam citā kultūrā liek vairāk aizdomāties par savējo. Lai cik tas dīvaini neliktos, taču esot prom var iemācīties vairāk par savu valsti, tās tradīcijām un cilvēkiem. + mēs savā veidā reklamējam un nesam savas valsts vārdu un tradīcijas pasaulē.

6.       EVS ļauj sakārtot savas domas un prātu un palīdz saprast, ko tu īsti no dzīves gribi. Esot mājās vienmēr ir skolotāji, vecāki, sabiedrība, kas ļoti ietekmē tavu viedokli. Taču EVS ir iespēja izbēgt no šīs ietekmes. Savukārt no sevis, lai kā arī to dažreiz gribētos bēgtu kur bēgdams neaizbēgsi. Un agrāk vai vēlāk sava EVS laikā nāksies „skatīties acīs” pašam sev un saskarties ar jautājumiem, ko es gribu, kas man vajadzīgs, lai gan tie bieži vien nav tie vieglākie jautājumi. EVS palīdz to saprast, ja uzdrošinies uzklausīt pats sevi, jo vairs nav apkārtējie, kas tevi ietekmēs.

7.       EVS laikā ir iespēja satikt visdažādākos cilvēkus no visdažādākajām valstīm ar visdažādākajiem dzīves stiliem un pieredzēm. Un no katra no viņiem, no katras sarunas ir ko mācīties. Ļoti iespējams, ka kāds no šiem cilvēkiem var tevi iedvesmot vai palīdzēt realizēt savus sapņus.

8.       Valoda, valoda, valoda! Tas ir viens no visracionālākajiem EVS ieguvumiem. EVS’iešiem tiek piedāvāti bezmaksas attiecīgās projekta valsts valodu kursi + iespēja kontaktēt un strādāt ar vietējiem, kas ir vislabākā iespēja iemācīties jaunu valodu. Šīs zināšanas var būt ļoti noderīgas gan, ja ir vēlēšanās palikt dzīvot, studēt, strādāt EVS projekta valstī. Gan paplašina darba iespējas savās mājās, kur ļoti iespējams var strādāt uzņēmumos, kas saistītas ar attiecīgo valsti. Vai jebkur pasaulē + 1 svešvaloda ir liels dārgums. Jāpiemin arī, ka tiek uzlabota angļu valoda, jo visticamāk, ka komunikācija gan starp EVS’iešiem, gan kolēģiem no organizācijas vai vienkārši cilvēkiem uz ielas būs angļu valodā.

9.       Ieraksts CV. Manuprāt, jebkurš darba devējs novērtēs šo pieredzi kā + attiecībā pret citiem kandidātiem, nemaz nerunājot jau par iepriekš pieminēto valodas aspektu.

Tātad, nedaudz apkopojot – EVS ievērojami paplašina tavu redzesloku, dod jaunas zināšanas un prasmes un attīsta personības izaugsmi. Tā ir gan profesionāla pieredze, gan arī personības attīstības pieredze. Un es šeit neredzu vietu skepticismam par to, ka tā esot degradēšanās. Lūk, tā! Dodieties EVS (European Voluntary Service) un esiet laimīgi!

p.s. EVS'ieši esiet laipni aicināti papildināt manu sarakstu ;)

hot

Pavisam nedaudz "crowded"

Visu pagājušo nedēļu var raksturot vienā vārdā - KARSTUMS. +30 pa dienu, naktīs gan mazāk, bet tās ir pilnas piedzīvojumu un man patīk. Sestdien, kad izdomāju, ka man ir apnicies karstums un Stambulas spīdzināšana ar to, ka jūra ir visur, taču iespēja tās tuvumā peldēt vai sauļoties praktiski nekur, izdomāju, ka jābrauc to darīt uz salām. Šī bija vien no tām lielpilsētas vientulības reizēm, kad visi bija aizņemti vai arī vismaz stundas brauciena attālumā, un nolēmu doties turp viena. Devos uz pirmo salu, kas ir tikai 30min prāmīša brauciena attālumā no Kadikoy - Kinaliada. Beigu beigās bija piedzīvojums, lai gan nedz pie peldēšanās, nedz sauļošanās netiku. Lieki piebilst, ka iemesls tam bija turku vīriešu pārlieku lielā uzmanība un  uzbāzība. Es vienkārši nevaru, tiešām nevaru vairs viņus izturēt. Mans pacietības mērs attiecībā uz viņiem ir pilns. Un  esmu priecīga, ka drīz būs iespēja tikt no viņiem vaļā.
Jāpiebilst, ka šeit par pludmali sauc betonu vai labākajā gadījumā akmeņus. Un cilvēki peldas nenormālā pūlī starp kuģīšiem un laivām. Un lai arī skaistums te ir tiešām neizsakāms, tomēr Latvijas pludmales ir tiiiik daudz labākas :)

Sievietei tas zilais ir viņu peldkostīms.  Es neuzdrošinājos novilkt kleitiņu un palikt peldkostīmā. 

Tā te ir. Skaisti. Bet peldēšana gan nav nekāds cukurs. 

Atgriežoties Kadikoy mani sagaidīja dziedoši un dejojoši indiāņi. Why not .

SUMMER Y U NO LAST FOREVER?

Viens no Stambulas saullēktiem :)

Ar Zani :)

Nedēļa ir paskrējusi neticamā ātrumā, kā jau ierasts Stambulā pilna ar dažādiem notikumiem un piedzīvojumiem. Pārsvarā jau ballītēm. Ir iestājies pamatīgs kartsums, kas nozīmē to, ka, ja man nekur pa dienu nav jābūt (kā tas būtībā arī bija visu iepriekšējo nedēļu, jo nebija turku valoda un Pink house uz mēnesi ir aiztaisīta), tad pavadu to mājās, sauļojoties uz balkona un eju ārā tikai vakaros, naktīs. Kas savukārt noved pie tā, ka naktis ir vienmēr par īsu, lai izbaudītu Stambulu, tā kā tās ielilgst līdz pat saullēktam. Kad iespējams guļu pie Niki uz balkona, lai patvertos no karstuma. Vai arī cīnos ar moskītiem un karstumu savā istabā.

Ar Katrīnu un Niki draugiem pie Galata torņa.

Stambulu apciemoja Zane no Antepas. Mēs pavadījām kopā pretty awesome time. Nākamjās dienās ciemos bija Niki draugi ar kuriem tad arī diezgan iegriezām ballīti. Gaidu, kad paliks garlaicīgi Stambulā, lai varētu vēl nedaudz paceļot, bet tā vien šķiet, ka vasarā te garlaicīgi nav un ceļošana izpaliks. Bet nu es jau nesūdzos. Cenšos izbaudīt pēdējo mēnesi :)

Mani Stambulas rīti.

Esot atpakaļ Stambulā, gribas atkal no jauna izjust un izbaudīt katru vietu, cilvēku un vnk dzīvi šeit. + vēl doma, ka palicis tikai mēnesis liek "ņemt lielām karotēm" no Stambulas un Turcijas visu ko vien var. Un es ar katru reizi pārliecinos un priecājos par to cik man te ļoti patīk.
Vakar atvadījāmies no Angeles. Viņa jau šorīt aizlidoja. CIK dīvaini ir tas, jo mēs tak ieradāmies gandrīz vienā un tajā pašā dienās. Un viņa jau tagad no visiem ir atvadījusies un izdarījusi visas pēdējās "Stambulas vēlēšanās" un ir gatava doties ceļā, kamēr es ar lielām bailēm gaidu to momentu.
Šis visiem ir tāds pārmaiņu laiks. Liela daļa manu draugu te ir EVS kuru projekti iet uz beigām. Visiem vienas un tās pašas domas un problēmas. Kas liek justies labāk, zinot, ka neesi tāds vienīgais. Visgrūtāk jau ir tad, kad esi atpakaļ savā valstī, kur katram ir sava dzīve un darīšanas un dzīve rit uz priekšu, bet tu esi vienīgais kam nav nekā. Bet nu tagad ne par to.
Tāds apjukums un miljons domas galvā. Pārāk daudz, jo nezinu kurai lai pieķeras. Pilnībā nespēju sakoncentrēties uz kaut ko vienu. Ļoti gribētu noskaņot sevi uz "pēdējā mēneša šeit izbaudīšanu", bet ir vēl tik daudz kas cits kas novirza no tā. Bet nu tas gan jau mainīsies. Cerams :)

Tas ir skaidrs, ka šis pēdējais mēnesis būs pilns ar pretējām emocijām. Pozitīvām par to, ka vēl joprojām esmu te un negatīvām par to, ka drīz jādodas prom.