Fortune teller

Izdarīju to, ko jau sen gribēju esot šeit, Turcijā - aizgāju pie fortune teller. Jau iepriekš biju dzirdējusi visdažādākos stāstus par viņiem, tāpēc izvēlējos nekaitīgāko un Turcijā populārāko - to kas lasa kafijas biezumos. Es tiešām nesaprotu KĀ viņi to spēj, bet patiešām viņš zināja visādas lietas par manīm, ko nu nevarētu uzminēt. Kā arī gāju ar divām draudzenēm, kurām tika teiktas pilnīgi citas lietas, bet kas bija patiesība par viņām, Tā kā, manuprāt, tā nevarētu būt sagadīšanās. Lai gan sākumā biju satraukusies, kopumā viss pozitīvi. Viņš būtībā apstiprināja manas domas un plānus.

Mid-term apmācības Antālijā. What can I do..sometimes :D

Tāpat kā on-arrival apmācības arī šīs - mid-term notika Antālijā, arī šoreiz 5zvaigžņu viesnīcā. Viesnīca bija cita, tāpēc nevarēju atturēties no salīdzināšanas. Taču varu teikt, ka katrai bija savi plusi un mīnusi. Kā arī grūti salīdzināt, jo tik ļoti daudz kas atkarīgs no laika apstākļiem. Šoreiz, lai gan arī bija ap +17, +18 grādiem, gandrīz vislaik bija nomācies un ik pa laikam lija. Tas, protams, netraucēja mums izbaudīt visus viesnīcas dotos labumus - saunu, baseinus, nakts disco, karaoki (kur mēs diemžēl notizlojāmies un nokavējām pieteikšanos uz dziesmām, jo izdomājām, ka mums jāiet uz istabiņu patrenēties..wtf :D) un šoreiz arī bezmaksas alko. Es pēdējā dienā pirms aizbraukšans vienkārši nespēju neizmantot iespēju un kaut ko nepaņemt. Un kad 10os no rīta prasīja vodka coctail, bārmenis man vēl pārjautāja with vodka? Diez vai es prasītu vodka coctail, ja gribētu, lai viņš būtu bez vodka :D Taču šoreiz nebija tā, ka varētu sauļoties pludmalē vai izmantot āra baseinus. Ar Gunu nedaudz centāmies "pasauļoties", bet šoreiz ar zābakiem un mēteļiem :D

Apmācību laikā ir atkal satikti daudz jauni cilvēki, kas ir kā brīvprātīgie Turcijā. Kā arī labāk iepazīti daži tie, kas bija iepriekšējās apmācībās. Pašas apmācībās galvenokārt sastāvēja no diskusijām par problēmām, kas citiem ir viņu projektos. Tā kā man tās īsti nav (un dzirdot kādas tās ir citiem gribās teikt, ka pilnīgi noteikti nav) tad es vienkārši nespēju tajā visā klausīties (pārāk daudz negatīvu emociju) un ik pa laikam aizlaidos, lai pačillotu pa viesnīcas teritoriju. Tāpat arī Guna. Mums atkal bija sunshine komanda. Vēl līdz šim neesmu sapratusi vai tiem cilvēkiem patiešām ir tās problēmas (es pieļauju domu, ka dažiem ir, bet noteikti ne visiem), vai viņi nespēj paskatīties uz visu no gaišās puses vai arī man ir tik ļoti paveicies ar projektu. Tas, ka man ir paveicies, tas noteikti. Bet tādas problēmas kā - man nav ko darīt projektā vai arī es dzīvoju pilsētā, kas ir garlaicīga, manuprāt nav pieņemamas.

Beigu beigās, pateicoties tam, ka visi gribēja runāt par savām problēmām, tikai nedaudz no apmācībām tika veltītas tam, kam mid-term vajadzētu būt -  sevis izvērtēšanai, t.i., ko Tu esi ieguvis pa šo laiku no projekta, ko Tu esi tam devis un ko Tu domā darīt pēc utt.
Bet tas protams nenozīmē, ka mēs nepavadījām lielisku laiku tur. Mēs jau savādāk nemaz neprotam. Ar mēs es domāju sevi un Gunu.

Tagad atpakaļ Stambulā, kur nevarētu teikt, ka ir baigi silts + vēl lietus. Taču kaut arī nav vairs 5zvaigžņu viesnīca ar visām tās ekstrām, esmu laimīga būt atpakaļ un atvērta kārtējiem Stambulas piedzīvojumiem!

Gandrīz jau 2 nedēļas atpakaļ Stambulā pēc Ankaras, bet tās paskrējušas tik ātri kā 2 dienas. Jutos atkal ievilkta miljons notikumu un sajūtu virpulī, bez kā šī pilsēta nav iedomājama.
Nedaudz jāuzraksta arī par darbu organizācijā - ar mūsu jauniešu centru piedalījāmies projektā "dance4life". Ideja, manuprāt, iedvesmojoša. Viņi braukā visapkārt pasaulei un vada tādus kā deju workšopus, taču līdz ar deju soļiem viņi arī tiek informēti par HIV un AIDS. Vēl pie mums ciemos bija jauniešu no cita jauniešu centra Stambulā, kad Katrīna organizēja "muffinu" workšopu. Mūsu angļu valodas aktivitāte ir uz brīdi nomirusi, jo cilvēki pārstāja nākt. taču mums ir plānā vairāk "pareklamēties", lai piesaistītu citus jauniešus, bet tā kā visiem zināms, ka Turcijā visādas organizēšanas notiek ļoooti lēni tad pagaidām mums ir pauzīte, kas nozīmē ka sestdienas man ir brīvas par ko es, protams, neiebilstu :) Atlikušās dienas es aktīvi apmeklēju turku valodas nodarbības.

Pie manis ciemos paspēja pabūt mana sunshine - Guna. Lieki piebilst, ka pavadījām kopā lielisku nedēļas nogali - pilnu ballīšu un pozitīvu emociju.

Šovakar tādā lielākā kompānijā dodamies skatīties futbola maču. Šoreiz ne uz stadionu. Jā, es tiku aizvesta arī uz maču stadionā. Valentīna dienā. Bija awesome. Man patīk tā atmosfēra. Man jau likās, ka Latvijas hokeja fani ir diezgan aktīvi. Bet šis ir unbelievable, kad ap 50 000 cilvēku jūt līdzi savai komandai.  Esmu oficiāli Fenerbahces fane. Tā kā viņiem futbols un tas kurai komandai tu seko ir ļoti svarīgs, tad es jau sen saņemu jautājumus par kuru komandu esmu es. Tā kā man gribējās pabaudīt atmosfēru stadionā, tad teicu, ka būšu fane tai komandai uz kuras maču mani kāds aizvedīs. Darīts.

Laika apstākļi te ir tik mainīgi. Vienu dienu liekas, ka pavasaris sācies bet tad nākamajā dienā sāk līt un paliek auksts. Bet es nesūdzos, zinot ka Latvijā ir ap -25 un ņemot vērā, ka pavasaris tāpat te ir. Man galvā :). Vienīgais šķiet esmu mazliet saaukstējusies. Dzeru coldrexu tagad. Bet rīt jau dodos uz apmācībām Antālijā (atkal 5zvaigžņu viesnīcā - http://www.famehotels.com/eng/anasayfa.php..cik skumji :D), kur būs ap +18, tā kā noteikti sasildīšos un uzņemšu savu sunshine enrģiju tur :)

Love is in the air.

If one had but a single glance to give the world, one should gaze on Istanbul.

Youth council Ankarā

Ankaras draugi, kas izrādīja apkārtni.

Yeeeyy!! Esmu pārradusies mājās no 5 dienu youth council Ankarā.
Turpceļā braucām ar vilcienu. Tas viņiem it kā esot sliktākais vilcienu variants, bet man liekas, ka mums Latvijā paši labākie ir sliktāki par šo. Nekāda vaina. Tikai tas paņēma 10 stundas. Lai gan beigu beigās bija jautri, jo mēs ar Leandru un Volkanu slepeni tualetēs dzērām vīnu. Diezgan smieklīgi. Gandrīz kā skolas ekskursijās. Atpakaļceļā gan braucām ar autobusu. Tas bija TIKAI 5 stundas. Un viņiem te serviss ir tik labs, ka ir pieejams pat internets. Par uzkodām un dzērieniem nerunājot.
Pēc šīm dienām esmu patiešām pārgurusi, jo katru dienu nācās agri celties un tad pilna programma visas dienas garumā. + viss apkārt notiek turciski, kas prasa nepārtrauktu koncentrēšanos un cenšanos kaut ko saprast vai atrast kādu, kas tulkotu.
Par pašu pasākumu. Man šis bija jau otrais youth council, taču tik un tā mani nebeidz pārsteigt CIK aktīvi jaunieši ir Turcijā. Bija atkal projektu prezentācijas, dažādi workšopi, diskusijas utt. Atkal par demokrātiju augstskolās (piemēram, viņiem te ir diezgan jauns noteikums, ka lielā daļā augstskolu sievietes, kas nēsā lakatus, nedrīkst to darīt augstskolā. Ienākot tur, viņām tas ir jānoņem), dzimumu līdztiesību, gejiem, lesbietēm, kurdiem utt. Tiešām interesanti.
Pati pilsēta - Ankara nav tā, ka man baigi būtu iepatikusies. Laikam jau pēc Stambulas ir grūti atrast kaut ko līdzvērtīgu. Viņi saka, ka ar galvaspilsētām tā parasti esot, ka viņas ir garlaicīgas un bezpersoniskas, jo tās paredzētas vēstniecībām u.c. oficiālām iestādēm, kas man liekas dīvaini, nākot no Latvijas (ar Rīgu tā nav). Izdevās nedaudz aizlaisties no visa pasākuma un satikt draugus, kas aizveda uz Attaturka mauzoleju un muzeju. Vēl vairāk pierādīja CIK cilvēki te ir fanātiski par viņu. Tur pat ir iespējams apskatīt viņa pidžammas u.c. tamlīdzīgas lietas. Viņiem te gandrīz visās publiskās vietās ir viņa portrets pie sienas, kas arī mācību grāmatās, pat angļu valodas ir obligāts noteikums pirmajā lapā.

Ar Leu un Volkanu turpceļā vilcienā.

Ar jauniešiem no Pink house mums bija eurdesk info galds.

Ar šīm termokrūzēm vislaik staigājām apkārt. Šis jau vakarā kopmītnēs, kur alkoholu lietot ir aizliegts.

Mūsu kopmītnes istabiņa. Es nesaprotu kā cilvēki tur sadzīvo diendienā.

Attaturka mauzolejā.

Jaunieši no youth council. Te mums bija diskusijas par sievietēm ar lakatiem.

Basketbola mačs.

Draugi izdomāja mani aizvest uz basketbola maču, jo man ESOT OBLIGĀTI jāizbauda tā atmosfēra kas esot hallē. Un, jā, patiešām, bija amazing. Un pat ne tikai dēļ tā, ka halle pārpildīta ar tūkstošiem dziedošu, kliedzošu un dzelteni melni tērptu fanu, bet arī pati spēle bija interesanta. Rezultāts gāja bez maz vai punkts punktā. Spēlēja Kauņas Žalgiris ar Fenerbahči. Es biju savā ziņā nodevēja un fanoju par Fenerbahči :D, kas beigās arī uzvarēja.

Šorīt Stambulā esot snidzis. Tā es izlasīju facebook draugu ierakstos, kad pamodos. Izgāju uz balkona pārbaudīt, bet nekā. Nogulēju Stambulas pirmo sniegu. Nepārdzīvoju,  man pietika ar Ziemassvētku nedēļu Latvijā. Šobrīd es drīzāk esmu pavasara noskaņojumā.
Man ir bijušas jau 2 turku valodas nodarbības. Tas jau ir progress, ņemot vērā, ka vajadzēja paiet 5 mēnešiem, lai viņas sāktos.
Vispār man te īsti nav ko rakstīt, jo viss jau ir tik pierasts. Lai gan Stambula vienmēr ir pilna pārsteigumu, bet es pie tās esmu tik pieradusi, ka tas mani vairs nepārsteidz. Līdz ar to nav iedvesmas te rakstīt. Stambula kļuvusi par manām mājām :)