SUMMER Y U NO LAST FOREVER?

Viens no Stambulas saullēktiem :)

Ar Zani :)

Nedēļa ir paskrējusi neticamā ātrumā, kā jau ierasts Stambulā pilna ar dažādiem notikumiem un piedzīvojumiem. Pārsvarā jau ballītēm. Ir iestājies pamatīgs kartsums, kas nozīmē to, ka, ja man nekur pa dienu nav jābūt (kā tas būtībā arī bija visu iepriekšējo nedēļu, jo nebija turku valoda un Pink house uz mēnesi ir aiztaisīta), tad pavadu to mājās, sauļojoties uz balkona un eju ārā tikai vakaros, naktīs. Kas savukārt noved pie tā, ka naktis ir vienmēr par īsu, lai izbaudītu Stambulu, tā kā tās ielilgst līdz pat saullēktam. Kad iespējams guļu pie Niki uz balkona, lai patvertos no karstuma. Vai arī cīnos ar moskītiem un karstumu savā istabā.

Ar Katrīnu un Niki draugiem pie Galata torņa.

Stambulu apciemoja Zane no Antepas. Mēs pavadījām kopā pretty awesome time. Nākamjās dienās ciemos bija Niki draugi ar kuriem tad arī diezgan iegriezām ballīti. Gaidu, kad paliks garlaicīgi Stambulā, lai varētu vēl nedaudz paceļot, bet tā vien šķiet, ka vasarā te garlaicīgi nav un ceļošana izpaliks. Bet nu es jau nesūdzos. Cenšos izbaudīt pēdējo mēnesi :)

Mani Stambulas rīti.

Esot atpakaļ Stambulā, gribas atkal no jauna izjust un izbaudīt katru vietu, cilvēku un vnk dzīvi šeit. + vēl doma, ka palicis tikai mēnesis liek "ņemt lielām karotēm" no Stambulas un Turcijas visu ko vien var. Un es ar katru reizi pārliecinos un priecājos par to cik man te ļoti patīk.
Vakar atvadījāmies no Angeles. Viņa jau šorīt aizlidoja. CIK dīvaini ir tas, jo mēs tak ieradāmies gandrīz vienā un tajā pašā dienās. Un viņa jau tagad no visiem ir atvadījusies un izdarījusi visas pēdējās "Stambulas vēlēšanās" un ir gatava doties ceļā, kamēr es ar lielām bailēm gaidu to momentu.
Šis visiem ir tāds pārmaiņu laiks. Liela daļa manu draugu te ir EVS kuru projekti iet uz beigām. Visiem vienas un tās pašas domas un problēmas. Kas liek justies labāk, zinot, ka neesi tāds vienīgais. Visgrūtāk jau ir tad, kad esi atpakaļ savā valstī, kur katram ir sava dzīve un darīšanas un dzīve rit uz priekšu, bet tu esi vienīgais kam nav nekā. Bet nu tagad ne par to.
Tāds apjukums un miljons domas galvā. Pārāk daudz, jo nezinu kurai lai pieķeras. Pilnībā nespēju sakoncentrēties uz kaut ko vienu. Ļoti gribētu noskaņot sevi uz "pēdējā mēneša šeit izbaudīšanu", bet ir vēl tik daudz kas cits kas novirza no tā. Bet nu tas gan jau mainīsies. Cerams :)

Tas ir skaidrs, ka šis pēdējais mēnesis būs pilns ar pretējām emocijām. Pozitīvām par to, ka vēl joprojām esmu te un negatīvām par to, ka drīz jādodas prom.

atpakaļ :)

Te ir TIK skaisti. Un Tas viss Latvijā esot likās kā tikai sapnis un nemaz neeksistējošs. Kopš atlidoju neesmu īsti nekur bijusi un nevienu satikusi. Bija sajūta, ka sākumā jāsagatavo pašai sevi. Šodien jau turku valoda un tad jau aiziet, ļaušos ieraut sevi Stambulas dzīves virpulī :)

Home sweet home

Esmu mājās, Latvijā, Jelgavā, lai 10 dienās paspētu satikt, samīļot un sabučot savus visdārgākos, apmeklēt izlaidumus, pasvinēt Jāņus un laimīga atgriezties Stambulā.
Līdz šim viss ir lieliski. Nepārtraukti apkārt ir mani mīļie. Ir pilnīgs miers un laime pilnīga :) Domājams, tā arī turpināsies, galvenais tikai jāsaplāno kā lai paspēj visus satikt :)

Ar brālīšiem. Īīī :))

Cause I'm just about to set fire to everything I see.

vairāk te ;)

Es gribu būt jucis un turpināt dzīvot tā, kā vēlos es, nevis tā, kā to vēlētos citi.

I'm not a girl..not yet a women.. :D

Pēdējā laika Stambulas rutīna - turku valoda, pink house, mājas, balkons, aliņš, kadikoy, taksim, aliņš, sarunas par plāniem pēc EVS. Palikt, nepalikt? To laikā vienmēr atvieglojums sajūta, jo neesmu tāda vienīgā un apkārt esošie iedvesmo uz to, ka  viss ir iespējams. Tajā pašā laikā mājās vienatnē, "rakņājoties" pēc iespējām internetā diezgan liela bezcerība un bailes. Vēl pēdējo Turcijas apceļošanas iespēju plānošana, izmantošana. Šajā nedēļas nogalē plānā Balikesīra un tās apkārtne.
It kā no vienas puses gribās Eiropu. Gribās mini-svārkus, kleitiņas un augstpapēžu kurpes. Gribās komfortu un moderno. Ielas un transportu, kas nav pārpildītas ar miljoniem cilvēku. Bet negribas pazaudēt to skaistumu, viesmīlību, uzmanību, novērtējumu un brīvību, kas ir te. Turcija. Spānija. Varbūt Indija? Laikam jau beigu beigās tāpat likteni izlems :)