Pozitīvi

Nemaz nepieļāvu citu iespēju, bet šodien dabūju savu uzturēšanās atļauju, turklāt, kura ir derīga līdz nākamā gada oktobrim, kas padara manu vēlmi palikt Stambulā pēc iespējas ilgāk reālāku. Vēl Ozans, kurš nu jau ir savā armijas misijā atstāja man savu studenta transporta karti, kas nozīmē, ka varēšu braukāt ar 50% atlaidi sabiedriskajā transportā, kas savukārt nozīmē, ka varēšu ietaupīt naudu. Plusiņš arī Mcdonalda dubultā čīzburgera komplektam un faktam, ka es te varu dabūt pilnībā jebkuru puisi, kuru vien vēlos. Un tā nav mana iedomība, tā vienkārši ir.
Liels plusiņš arī tam, ka jau pēc nedēļas satikšu savus mīļos. Jejeje.
See you soon!! :*

Angļu valodas workšops

Esmu Pink house un gatavoju sestdienas angļu valodas workšopu. Mēs ar Katrīnu izlēmām, pareizāk sakot, es izlēmu, par sistēmu, ka vienu nedēļu to visu vadu es un vienu viņa. Jo arī šajā ziņā mums radās šādas tādas domstarpības. Mums vienkārši ir atšķirīgs priekšstats par to, kas ir workšops. Īstenībā, manuprāt, viņa vienkārši īsti nesaprot, kas tas ir. Viņa ieņem tā kā stingrās pasniedzējas lomu, visiem no viņas ir bail un nevienam viņa īpaši nepatīk un pēdējais punkts visā bija tas, ka viņa man pateica, ka gribot nopirkt gramatikas grāmatu, lai mācītu viņiem gramatiku. Manā uztverē (un kā tam arī ir jābūt) workšopam ir jābūt kaut kam pretējam viņu angļu valodas stundām skolā. Tā ir vieta, kur viņiem jājūtas brīviem un nepiespiestiem un miljons reizes viņi teica, ka skolā viņiem māca tikai un vienīgi gramatiku, kas ir iemesls kāpēc viņi neko nemāk un kas nozīmē to, ka tas būtu pēdējais, ko mums šeit vajadzētu darīt.
Šodien laikam pēdējā siltā diena +16. Pagaidām nekādi īpašie plāni turpmākajām dienām nav. Gaidu pirmdienu, lai varu dabūt savu uzturēšanās atļauju un sākt gatavoties Ziemassvētkiem. Drīz jau būšu ciemos Latvijā. Jejeje :)

it's a good day to have a good day

Šodien notika brīnums. Nē, patiešām brīnums. Garš stāsta par visu manu šodienas piedzīvojumu, bet fakts ir, ka Turcija tomēr nav mans Grinčš, kas atņem manus gada mīļākos svētkus. Pirmdien dodos pakaļ uzturēšanās atļaujai, kas nozīmē, ka tikšu mājās Ziemassvētkos :)

nav labākā diena manā mūžā

neaizlidoju uz Vāciju pie Andreja, jo kā izrādās man ir "vīzas problēmas". Tā visa sistēma te ir viens milzīgs WTF. Labi, ka Volkans bija ar manīm, viņš vismaz centās runāt ar tiem lidostas policistiem un zvanīt visiem pārējiem, kamēr es pilnīgi un galīgi bezpalīdzīga sēdēju uz uzgaidāmā soliņa un raudāju. Es varu sadzīvot ar to, ka netiku uz Vāciju. Šajā gadījumā es varu atrast iespēju paskatīties uz to visu no pozitīvās puses, bet ļoti iespējams ir tas, ka es arī netikšu uz Latviju Ziemassvētkos, ko es nespēju pārdzīvot. Tas ir manam prātam neaptverami kā kaut kāds zīmogs pasē var tik ļoti daudz ko mainīt un kontrolēt cilvēkus. Pamatskolā mums dienasgrāmatās spiedām mārīšu zīmogus par labām atzīmēm. Nu tas vnk ir tik ļoti absurdi un neloģiski..tikpat kā visa reliģijas padarīšana. Es, protams, varu dusmoties un nosodīt savus turku koordinātorus, bet lieta jau tā, ka tas neko nemainīs. Visuvarenais ZĪMOGS manā pasē ir tajā datumā, kurā viņš ir, tāpat kā appointmensts par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu. Es vnk jūtos tik bezpalīdzīga. Skumji ;(

Mango outlets

Par maniem šīs dienas "piedzīvojumiem". Pirmkārt, nedrīkst aizmirst pastāstīt par laika apstākļiem. Reāli pēdējās dienas te ir ap +20 grādiem, šodien šur tur, kur monitoros pilsētā varēja redzēt bija pat +23, 24. Vnk AMAZING.
Un tagad par manu šīs dienas atklājumu. Tātad, kā jau katru pirmdienu man bija jādodas uz Erasmus studentiem paredzēto lekciju Bilgi universitātē, kurā var nokļūt ar shuttle autobusu no Taksim laukuma. Tā kā pamodos diezgan agri un atkal, kā jau katru pirmdienu, uz mūsu dzīvokli nāca "cleaning" lady, tad izdomāju viņu netraucēt un pamest dzīvokli ātrāk, lai dotos uz Taksim.Izdomāju ieiet dažos veikalos. Iegāju Mango, kur, protams, neko savam brīvprātīgo makam atbilstošu necerēju atrast. Biju kko pa ausu galam dzirdējusi, ka Stambulā esot labs Mango outlets, bet es ne uz ko īpašu necerēju un domāju, ka tas noteikti ir kkur ārpus centra kā jau visas labās iepirkumu vietas šeit. Bet nē. Es noeju apakšējā Taksim Mango stāvā un tur ir vnk paradīze. Pirmkārt, man outleti asociējas ar kkādiem pārpalikumiem utt, kkur varbūt, ja ļoti cītīgi meklē un paveicas var kko atrast un tāpat ne baigi lēti. Bet  tur vnk viss ir vismaz par puscenu un TIK smukas lietas, ļoti stilīgas un aktuāla. Es JAU ieraudzīju kādas vismaz 3 savas sapņu kleitiņas (man šķiet man varētu aizsiet acis , bet es tik un tā ieejot veikalā pa taisno pieietu pie kelitiņu stenda :D) + es tur atradu to, ko jau ļoti sen meklēju, vnk parastas melnas zemās kurpītes arī reāli lētas + ādas un vēl mans izmērs. Nu jā. Es neesmu baigā iepirkšanās fane, bet šis ir kkas vnk WOW. Noteikti tur atgriezīšos.

Pink house

Šodien Pink house pēc garajām brīvdienām. Nav jau tā, ka jūtos pārstrādājusies, bet ir tāds nogurumiņš. Man šķiet tas no tās apmēram pusstundas, kad mani ielenca kliedzoši turku skolnieki, kā Volkans teica mani "fani". Nu vienkārši šķiet, ka viņi neprot runāt viņi kliedz. Un visi reizē. Un man nesaprotamā valodā. Vienīgais var sadzirdēt "beautiful" un "love". Tā jau jauki. Palīdzēju viņiem pildīt angļu valodas mājas darbus. Vispār man baigi patīk tā visa angļu valodas mācīšanas padarīšana. Sāku apdomāt iespēju, ja nu gadījumā man viss noies greizi ar to mārketingu etc. es varētu mierīgi būt angļu valodas pasniedzēja. Nu katrā gadījumā tas manā skatījumā ir miljons reizes labāks darbs kā pārdevējam vai oficienatei. Es domāju personīgi priekš manīm. Jo man ļoti svarīgi, lai es redzu darbam rezultātu. Laikam veikala pieredze ir devusi man mācību visam mūžam. Ja nu galīgi mani dzīve nepiespiedīs, tad es izvairīšos, cik vien var no tāda veida darba, kur nu pilnīgi es neredzu ne rezultātu ne izaugsmi.

Ciemiņi

Man ir tik grūti noticēt, bet tā tiešām bija patiesība. :) Pie manīm ciemos bija mani lieliskie draugi un mums bija perfekta nedēļas nogale. Protams, gāja visādi. Es centos iejusties mātes Terēzes lomā, jo man patiešām bija svarīgi, lai visiem patiktu un, lai visi šeit justos tāpat un tikpat lieliski kā es, kas protams, es nezinu vai ir iespējams, jo katra jau lietas izjūt un uztver citādāk, bet es tik un tā cerēju. Un man tas izdevās, neskatoties uz dažiem strīdiem, raudāšanām, sāpošām galvām, vēderiem utt., tomēr beigu beigās arī viņi iemīlējās Stambulā.  Mēs ar Stambulu to panācām. Īstenībā sīkāk par visu, ko mēs šeit darīijām ir iespējams izlasīt Ances blogā - http://ance-hincenberga.blogspot.com/ Viņai ar svaigām emocijām, žurnālistes talantu un zināšanām ir izdevies labāk to visu aprakstīt. Es nemaz necentīšos. :)
p.s. Tik dīvaini tgd ir būt dzīvoklī bez Rūda un Antila nenormāli stulbajiem, bet tik un tā mistiski smieklīgajiem raki, geju, tējas maisiņu utt. jokiem. Kāmja apskāvieniem. Meičuku sarunām un kopīgās spriešanas par to, ko labāk vilkt ejot ballēties. Bet nu tieši pēc 4 nedēļām jau būšu ciemos Latvijā. Un es ļooti ceru, ak notiks brīnums un jums izdosies mani apciemot arī pavasarī.