Nenoliedzami, manās izjūtās, šeit, Stambulā, kaut kas ir mainījies. Un kopš es to esmu sākusi apjaust, t.i., kādu pēdējo mēnesi, nespēju par to nedomāt. Un pēc ilgām un garām pārdomām esmu nonākusi pie slēdziena, ka es šeit esmu sākusi justies pārāk..KOMFORTABLI. Jā, tieši, tā. Sākumā man te viss bija jauns un es gaidīju to mirkli, kad varēšu beidzot pati te orientēties, izmantot sabiedrisko transportu, iepirkties viņu tirdziņos, parunāt turciski, iegūt draugus, novadīt angļu valodas workšopu u.c. vēl miljons lietas. Bet tagad es to visu varu. Esmu par to pārliecinājusies un prasās pēc kaut kā jauna. It kā jau normālam cilvēkam varētu šķist, kas gan vairāk vajadzīgs, kas var būt labāks par to, ka beidzot varu justies ērti un komfortabli. Bet, nē, ar mani tā, laikam jau jāsaka, diemžēl nav. Vēl tieši vakar par šīm sajūtām runāju ar Katrīnu. Mēs bijām Taksimā, devāmies ballētie un, protams, priecājāmies par Stambulu un viņa man jautāja - Tu tak jūties laimīga šeit, Stambulā? Un jā, protams, es jūtos šeit bezgala laimīga, bet ne tā kā sākumā. Tā ir cita laime, kurā priekš manis kaut kas sāk pietrūkt. Es gribu jaunus izaicinājumus, pārbaudījumus, sajūtas. Kamēr Katrīnas emocijas bija gluži pretējas. Viņa beidzot..beidzot ir sākusi šo pilsētu iemīlēt. Pateicoties tam, ka tagad viņa zinot kā te uzvesties un ko no tās sagaidīt. Es kaut kad kaut kur lasīju un arī dzirdēju, ka cilvēkam, lai attīstītos ir nepārtraukti jāiziet ārā no savas komforta zonas. Un tas priekš manis ir kļuvis diezgan svarīgi.Un, nepārprotiet, šis nenozīmē, ka tagad gribu kravāt koferus un braukt mājās vai ko tamlīdzīgu. Es PATIEŠĀM mīlu Stambulu. Tā ir man "mazā Ņujorka" un atlikušos 3 mēnešus pilnīgi noteikti izbaudīšu. Vienkārši gribēju dalīties savās sajūtās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru