Esot atpakaļ Stambulā, gribas atkal no jauna izjust un izbaudīt katru vietu, cilvēku un vnk dzīvi šeit. + vēl doma, ka palicis tikai mēnesis liek "ņemt lielām karotēm" no Stambulas un Turcijas visu ko vien var. Un es ar katru reizi pārliecinos un priecājos par to cik man te ļoti patīk.
Vakar atvadījāmies no Angeles. Viņa jau šorīt aizlidoja. CIK dīvaini ir tas, jo mēs tak ieradāmies gandrīz vienā un tajā pašā dienās. Un viņa jau tagad no visiem ir atvadījusies un izdarījusi visas pēdējās "Stambulas vēlēšanās" un ir gatava doties ceļā, kamēr es ar lielām bailēm gaidu to momentu.
Šis visiem ir tāds pārmaiņu laiks. Liela daļa manu draugu te ir EVS kuru projekti iet uz beigām. Visiem vienas un tās pašas domas un problēmas. Kas liek justies labāk, zinot, ka neesi tāds vienīgais. Visgrūtāk jau ir tad, kad esi atpakaļ savā valstī, kur katram ir sava dzīve un darīšanas un dzīve rit uz priekšu, bet tu esi vienīgais kam nav nekā. Bet nu tagad ne par to.
Tāds apjukums un miljons domas galvā. Pārāk daudz, jo nezinu kurai lai pieķeras. Pilnībā nespēju sakoncentrēties uz kaut ko vienu. Ļoti gribētu noskaņot sevi uz "pēdējā mēneša šeit izbaudīšanu", bet ir vēl tik daudz kas cits kas novirza no tā. Bet nu tas gan jau mainīsies. Cerams :)

Tas ir skaidrs, ka šis pēdējais mēnesis būs pilns ar pretējām emocijām. Pozitīvām par to, ka vēl joprojām esmu te un negatīvām par to, ka drīz jādodas prom.